Svētīgā Pjuhticas mūķene Jekaterina un māte Teodosija

Svētīgā mūķene Jekaterina, fragmenti no grāmatas Pjuhticas Dievmātes Aizmigšanas klostera svētīgās starices (1998).

Tīša muļķība

Mātes Jekaterinas dzīve grūti pakļaujas aprakstīšanai, jo tā ir neparasta, cilvēka prātam neaptverama dzīve – ģeķība Kunga dēļ – pats lielākais un pats grūtākais varoņdarbs ar pilnīgu pašaizliedzību un nodošanos Dieva gribai. Lūk, ko izdevās atrast starices garīdznieka dienasgrāmatas pierakstos: “Ģeķība Kristus dēļ jeb Tīša muļķība. Šo jautājumu labi izskaidroja māte Jekaterina: “Muļķība ir grēks,” viņa teica, “tāpēc, ka cilvēks nelieto Dieva dāvanu, aprokot savu talantu zemē kā slinkais kalps.” Bet par sevi viņa teica: “Es atteicos no sava saprāta, protams, Dieva slavas dēļ, pakļaujot Viņam visu savu gribu. Pienesu Dievam dāvanā savu dzīvi. Bet Dievs dāvā cilvēkam svētīgu augstākā saprāta un redzīguma dāvanu. Dieva atklāsmi saņemam caur lūgšanu” (teiktā pieraksts)”. Kādai savai garīgajai meitai māte Jekaterina rakstīja: “Kad es atdevu savu prātu Kungam, mana sirds kļuva plaša, plaša...”

Ieslodzījumā

Pjuhticas māsas atceras skarbās 1961. gada beigas un 1962. gada sākumu, kad pār klosteri izpletās melns mākonis un zvani pārstāja zvanīt...

Māte Jekaterina uzņēmās varoņdarbu, lai Dieva dusmas nomainītu žēlastība. 1962. gada Lielā gavēņa sākumā viņa ieslodzīja sevi, par dzīvesvietu izvēloties klostera pārvaldes māju, un atradās tur gavēnī un lūgšanās līdz tā gada Pashai. Šajā laikā ne tikai atbraucēji, bet arī neviena no māsām, izņemot igumenes mājā dzīvojošās, neredzēja viņas seju.

Aizritēja Lielais gavēnis. Iestājās Lielā Sestdiena. Un pērkons mitējās. Māte Jekaterina izgāja no sava ieslodzījuma. Pashā pirmo reizi pēc ilgas klusēšanas zvani līksmi gavilēja, kā saucot: “Slava Dievam!”

“Atceros, pirms vakara dievkalpojuma iegāju pie svētīgās starices,” stāsta māsa E. “Viņa gulēja savā gultā, es nostājos blakus un par kaut ko ar viņu sarunājos. Pēkšņi viņa jautā: “Tu redzi, kā svētie iet uz dievnamu?” – “Nē, māte Jekaterina, neredzu.” – “Bet es redzu. Viņi ierodas ātrāk par visiem. Iet... un iet viens aiz otra...” Un sāka mani steidzināt: “Ej, ej, ātrāk uz dievnamu, kamēr dievkalpojums vēl nav sācies”.”

Iesvētīšana mantijā

1966. gada 5. aprīlī Tallinas un visas Igaunijas arhibīskaps Aleksijs (tagad pie Kunga aizgājušais Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksijs II – tulk.) cellē, igumenes telpās, iesvētīja mantijā klostera paklausībnieci Jekaterinu Malkovu-Paņinu, atstājot viņas iepriekšējo vārdu. (Māte Jekaterina dzimusi 1889. gada 15. maijā, Pjuhticas klosterī kā paklausībniece uzņemta 1922. gadā, bet par mūķeni tātad iesvētīta 76 gadu vecumā – tulk.) Māte Jekaterina lūdza Valdnieku izdarīt izņēmumu: ādas jostu, ko parasti dod iesvētīšanā, nomainīt pret auduma. Prasību apmierināja.

Pēc iesvētīšanas mantijā māte Jekaterina uzņēmās īpašas rūpes, pieņemot apmeklētājus. Viņa ilgi dzīvoja pārvaldes mājā, nevēloties atgriezties veco laužu mājā; bet, kad bija spiesta uz turieni pāriet, lūdza māti igumeni nodrošināt pieeju viņas apmeklētājiem. 

Pēdējos savas dzīves gados starice reti izgāja no mājas, vairāk atradās uz gultas. Ja viņa piecēlās un kaut kur pēkšņi parādījās, tad tas bija liels notikums un nozīmēja, ka šajā mājā vai cellē jānotiek kaut kam īpašam, būtiskam.

Viņas veselības stāvoklis bija te sliktāks, te labāks, bet nevienam viņa ne par ko nežēlojās, neviens nezināja, kas viņai sāp. Pēdējā vēstulē A. V., ko starice īpaši mīlēja un tikai viņai uzrakstīja dažas vēstules, māte Jekaterina rakstīja: “Cik viegli uzņemties varoņdarbu un cik grūti to pabeigt...” Un tūlīt jautāja, vai Anna Vasiļjevna nezina, kā atvieglot viņas ciešanas. Mātei Jekaterinai bija mutes gļotu iekaisums (mute sprēgāja un kā no apdeguma sulojās). Viņu mocīja hroniskas iesnas, tāpēc kabatas lakatiņu vietā viņa lietoja galvas lakatus. Degunā viņai bija polipi, viņa elpoja caur muti. Dažas pazīmes liecināja par kuņģa slimību, bet gandrīz pastāvīgs, dobjš klepus – par plaušu slimību. Tikai Kungs zināja viņas ciešanas, ārēji viņa tās nekādi neizpauda, izņemot to, ka vairāk gulēja, bet joprojām atradās modrā garīgajā stāvoklī.

Svētajā Vakarēdienā māte Jekaterina piedalījās (pēc iesvētīšanas mantijā) katru trešdienu, turklāt tikai pie sava garīdznieka. Pēc tam trešdienu viņa nomainīja pret sestdienu.

Gadījās, ka negaidīti māte Jekaterina pārcēlās no savas gultas uz pārvaldes mājas virtuves dīvānu – tas bija divreiz, kad māte igumene Angelīna bīstami slimoja.

Tulkoja Tabita, 25.03.2009.