Tabita, 14.04.2009.

Dienā, kad Pareizticīgā Baznīca godāja svēto sirdsskaidro Ēģiptes Mariju – 5. aprīlī – tika pieminēts arī kāds vietējā pareizticības vēsturē svarīgs notikums: 1270. gadā Jersikas pareizticīgā priestera dēls Juris pārrakstīja Evaņģēliju, kas tagad atrodas Maskavas Rumjanceva muzejā. Tas liecina ne tikai par to, ka pareizticība Jersikā turpinājās arī pēc vācu krustnešu iebrukšanas, cilvēku piespiedu pievēršanai katolicismam un Jersikas pilsētas nodedzināšanas 1209. gadā. Jersika bija pareizticīga jau pirms minētajiem notikumiem – pareizticība šeit mierīgā sludināšanas ceļā ienāca 11. gadsimtā no Polockas kņazistes. Tāpēc Jersiku uzskata par pareizticības “šūpuli” Latvijā.

Dabā šis “šūpulis iekārts” it kā starp diviem pakalniem Daugavas labajā krastā. Uz viena kopš 20. gadsimta sākuma atrodas Odesā būvētā, no Daugavpils armijas garnizona ar vilcienu atvestā un 1905. gadā iesvētītā Kunga Apskaidrošanās baznīca, ko sauc arī par “dzelzs” vai “ceļojošo” baznīcu. Savukārt divus kilometrus lejup pa straumi paceļas 12.-13. gadsimta Jersikas jeb Gercikes pilskalns.

Kā savdabīga liecība par pareizticības ienākšanu Latvijas teritorijā un senās Jersikas vēsturi kalpo baznīcas žogs, vārti, mājiņa, zvanu tornis un aka, kas būvēti no guļbaļķiem tāpat kā pirmās Jersikas pareizticīgo baznīcas un Jersikas pils.

Jersikas draudze šodien ir pavisam neliela. Dievkalpojumi šeit atsākās 2008. gada vasarā – Svētās Trijādības svētkos. Kunga Apskaidrošanās un vienlaikus baznīcas altārsvētkos, uz kuriem ieradās arī Līvānu Visusvēto pareizticīgo draudzes locekļi un svētceļnieki no tālākām vietām, kalpoja Daugavpils bīskaps Aleksandrs, Jersikas, Līvānu un Šķeltovas pareizticīgo baznīcu pārzinis tēvs Mihails Stoiko u. c. 

Apmēram mēnesi pirms šiem svētkiem, pērnā gada jūlijā, Jersiku piemeklēja nepieredzēti stipra viesuļvētra, kas pārdesmit minūšu laikā izgāza gadsimtiem augušus, milzīgus kokus un mežus pārvērta vējgāzēs. Paldies Dievam, visi lielie koki Jersikas pareizticīgo baznīcas tuvumā krita garām dievnamam, salaužot vienīgi žogu un aku. Tagad arī tie ir atjaunoti.

Permalink

Vārds "krīze" sen vairs nenozīmē neko konkrētu. Tas var nozīmēt gan darba zaudēšanu, gan paģiras. Globālā krīze vai lokālā - tas viss skan ļoti abstrakti. Kāpēc? Tāpēc, ka brīvā tirgus ideologiem šāda nekonkrētība ir izdevīga. Kamēr darbojās ilūzija, ka viss ir kārtībā - kredīti "ņemas", līzingi "atdodas", aplokšņu algas "pelnās", neviens taču neteica, ka globāli valdošais amorālisms (netaisnība, korupcija, izvirtība, visatļautība u.tml.) ir morāles krīze. Kamēr bija iespēja izbalansēt finansu mahināciju jomā, plaši par krīzi runāts netika. Nu, kad brīvā tirgus sistēma tuvojas kraha stadijai, pēkšņi sākusies vētraina visu baidīšana ar joprojām abstrakto jēdzienu krīze. Ja šī psiholoģiski viltīgā bubuļa atskaņotāji mūsu valstī būtu godīgi, tie korī nodziedātu patiesību, ka par krīzi bija jāsāk runāt jau pirms 20 gadiem - no brīža, kad visos līmeņos sākās oficiāla Latvijas izlaupīšana un pārdošana. Bet neizplūdīšu, atkal dodot vārdu kādam viedākam vīram, sv. Serbijas Nikolajam, kura tekstu ātrumā iztulkoju.

8.vēstule, priesterim K., 

Par pasaules krīzi

Tu, Dieva cilvēk, jautā man par pieaugošās krīzes iemesliem un nozīmi. Kas es tāds esmu, ka tu mani izvaicā par tik vareno noslēpumu? "Runā, ja tev ir kas lielāks par klusēšanu", - sacīja sv.Gregorijs Teologs. Lai arī man liekas, ka klusēšana šobrīd ir vērtīgāka par katru vārdu, mīlestības dēļ pret tevi tomēr uzrakstīšu, ko par šo jautājumu domāju.

"Krīze" ir grieķu vārds, kas tulkojams kā "tiesa". Svētajos Rakstos vārds "tiesa" tiek lietots vairākkārt. Psalmotāja rakstītajā lasām: Bezdievīgie nepastāvēs tiesā (Ps.1:5). Tālāk atkal: Es dziedāšu par Tavu žēlastību un tiesu (Ps.101:1). Gudrais Sālamans rakstīja, ka tiesa katram nāks no Kunga (Sal.pam.29:26). Pestītājs teica: Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam (Jņ.5:22). Apustulis Pēteris saka: tiesa sākas no Dieva nama (1.Pēt.4:17).

Nomaini vārdu "tiesa" ar vārdu "krīze" un lasi: "Es dziedāšu par Tavu žēlastību un krīzi", "krīze katram nāk no Kunga", "Tēvs visu krīzi ir nodevis Dēlam", "krīze sākas pie Dieva nama". 

Senāk, kad eiropiešus piemeklēja kāda nelaime, vārda "krīze" vietā tika lietots vārds "tiesa". Tagad vārdu "tiesa" nomainījuši ar vārdu "krīze", saprotamu vārdu ar mazāk saprotamu. Piemeklēja sausums, sacīja: "Dieva tiesa!", plūdi - "Dieva tiesa!". Sākās karš vai epidēmija - "Dieva tiesa!", zemestrīce, siseņi, citas nelaimes, vienmēr atkārtoja vienu un to pašu - "Dieva tiesa!". Tātad, krīze sausuma dēļ, krīze plūdu dēļ, krīze karu un epidēmiju dēļ. Arī uz pašreizējo finansiāli ekonomisko katastrofu tauta raugās kā uz Dieva tiesu, taču sauc to nevis par "tiesu", bet par "krīzi". Lai nelaime nesaprātīguma dēļ tikai vairotos! Kamēr tika izrunāts saprotamais vārds "tiesa", bija saprotams arī iemesls, kas pie nelaimes novedis, bija zināms arī Tiesnesis, kas nelaimi pieļāvis, un mērķis, kā dēļ nelaime tika pieļauta. Pēc vārda "tiesa" aizvietošanas ar vairumam mazsaprotamo vārdu "krīze", neviens vairs nevar izskaidrot, no kurienes tā, no kura tā un kāpēc tā. Ar to vien arī atšķiras pašreizējā krīze no krīzes, kas notika sausuma vai plūdu, karu vai epidēmiju, siseņu vai citu piemeklējumu dēļ.

Tu vaicā par pašreizējās krīzes jeb Dieva tiesas iemesliem? Iemesls vienmēr ir viens un tas pats. Visu sausumu, plūdu, epidēmiju un citu nelaimju cēlonis bijis tāds pats, kāds pašreizējai krīzei, - atkrišana no Dieva. Šis grēks izsaucis arī šo krīzi, un Kungs to pieļāvis, lai ļaudis pamodinātu, atskaidrotu, lai tie atjēgtos un atgrieztos pie Viņa. Grēku dēļ arī krīze. Kungs izmanto mūsdienīgus līdzekļus, lai vestu pie prāta mūsdienu cilvēkus: Viņš devis triecienu bankām, biržām, visai finanšu sistēmai. Viņš apgāzis visas pasaules naudas mijēju galdus, kā reiz Viņš to jau izdarīja Jeruzālemes templī, tirgoņu un naudas mijēju vidū saceļot nebijušu paniku. Viņš radīja sašutumu, gāza, sajauca, ieveda apjukumā, iedvesa bailes. Un tikai tādēļ, lai uzpūtīgie Eiropas un Amerikas prātvēderi pamostos, atjēgtos, atcerētos par Kungu. Tikai tādēļ, lai tie, kas noenkurojušies materiālās labklājības ostā, atcerētos par savām dvēselēm, atzītu savu netaisnību un pielūgtu Visaugsto un dzīvo Dievu.

Cik ilgi krīze turpināsies? Līdz brīdim, kamēr uzpūtīgie vaininieki atzīs Visvarenā uzvaru. Līdz brīdim, kamēr ļaudis iedomāsies nesaprotamo vārdu "krīze" pārtulkot savā dzimtajā valodā un ar grēknožēlas nopūtām izdvesīs: "Dieva tiesa!".

Arī tu, godājamais tēvs, nosauc "krīzi" par "Dieva tiesu" un viss tev kļūs skaidrs.

Sveiciens tev un miers no Kunga!

Tulkoja Elisejs, 10.04.2009.

Permalink

Mārīte Tabita Skudra, Kultūras Forums

“Domājiet ne par mirušām dvēselēm, bet par savu dzīvo dvēseli”1 – šādus vārdus rakstnieks Nikolajs Gogolis saka ar vecā Morozova muti savā poēmā Mirušās dvēseles (1852). Ar šo cēlo apziņu, ko viņā iesējis Jēzus Kristus aicinājums Evaņģēlijā (“Nāc Man pakaļ, un lai miroņi apglabā savus miroņus!” – Mateja ev. 8, 22), “sālīta” ne tikai visa viņa daiļrade, bet vēl vairāk – visa dzīve, kas turpinās jau 200 gadus kopš dzimšanas 1809. gada 1. aprīlī. Lai gan viņa zemes dzīve pārtrūka, cilvēciski spriežot, ļoti agri – 1852. gada 4. martā, nepilnu 43 gadu vecumā – Gogolis joprojām ir dzīvs, turklāt krietni dzīvāks par daudzām staigājošām “mirušām dvēselēm”.

Atzīmējot rakstnieka 200. jubileju, UNESCO 2009. gadu pasludinājis par Gogoļa gadu. Šis pavasaris Gogoļa vēsmas atnesis arī uz Latviju. Lai gan vairums Gogoļa darbu ir tulkoti latviski, analizēti, kritizēti, iestudēti Latvijas teātros, kā arī tik daudz rakstīts par viņu pašu, tomēr lielai daļai lasītāju un literatūrzinātnieku diemžēl neieraudzīta, nesaprasta un nenovērtēta palikusi, jāatzīst, pati būtiskākā Gogoļa dvēseles un līdz ar to arī daiļrades vertikāle.

Smejošais un apsmietais

Līdzīga gara cilvēki, laikabiedri, tostarp arī Gogoļa garīgais priekštecis literatūrā, tolaik jau slavenais dzejnieks Aleksandrs Puškins, saprata, augstu vērtēja un mīlēja Gogoli gan viņa 22 gados, kad iznāca stāstu krājums Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā, gan 42 gados, kad bija izdotas Vājprātīgā piezīmes un jau vairāk nekā desmit gadus tapa Mirušās dvēseles. Gogoļa pirmos stāstus laikabiedri uzņēma ar sajūsmu. “Kā mēs brīnījāmies par krievu grāmatu, kas mums lika smieties, mūs, kas nesmējāmies kopš Fonvizīna laikiem! Lūk, kur īstā līksmība – patiesa, nepiespiesta! Bet vietām – kāda poēzija!” gavilēja Puškins. 

Tiešām, šie stāsti ir dzīvīgi un līksmi, tie izsmej māņticību un melīgu mistiku, kādai nodevusies sabiedrība. Tas viss uzrakstīts neatkārtojamā Gogoļa stilā, ko šodien sauc par “sadzīves fantāziju”. Gogolis ļoti mīlēja krievu valodu un apgalvoja – “nav vārda, kam būtu tāds vēriens, tik asprātīgs, tā nāktu no sirds dziļumiem, tā kūsātu un būtu tik dzīvības pilns kā zīmīgi teikts krievu vārds”2.

Tomēr vēl būtiskāka par valodu viņa stāstos ir dzīva un tīra kristīgā doma, ko Gogolis līdz ar pieaugošo dzīves pieredzi savos sacerējumos arvien izkopa un padziļināja. Viņš uzskatīja, ka par rakstnieka iedvesmas avotu jākalpo Dieva Vārdam, tautas tradīcijām un Baznīcas ganu sprediķiem. Spilgtas tautas un baznīcas tradīcijas atstāja iespaidu uz Gogoli jau bērnībā, ko viņš aizvadīja Mazāzijā, tagadējā Ukrainā. Viņa tēvs bija literāri un muzikāli apdāvināts cilvēks. Ģimenē auga seši bērni, kurus māte veda uz dievnamu, lai nostiprinātu ticību, bet tēvs izkopa viņos labu gaumi. Gogolī agri parādījās garīga degsme un tādas dvēseles tieksmes, kas vēlāk pārauga vēlmē kalpot sabiedrībai ar kaut ko cēlu un labestīgu.

Kļūstot par rakstnieku, viņš kļuva arī par Pareizticīgās Baznīcas ideālu nesēju. Viņš uzskatīja, ka Krievijai ejams savs neatkārtojams ceļš: “Nē, Krievija nav lūgusies veltīgi! Kad tā lūdzas, tā izglābjas. Tā palūdzās 1612. gadā – izglābās no poļiem; tā palūdzās 1812. gadā – izglābās no frančiem.”3  Gogolis it kā garā redzēja tuvojošos traģēdiju – tauta, kas vairs nelūgs Dievu, 1917. gadā noslepkavos savu caru un pazudinās pati sevi.

Neraugoties uz lielo garīgo spēku, kas piemita Gogoļa personībai un rakstītajam vārdam, V. Beļinskis, N. Černiševskis vai N. Dobroļubovs, kā arī padomju laika literāti Gogolī saskatīja (vai arī gribēja saskatīt) tikai sociālu rakstnieku: satīriķi un varenās Krievijas kritiķi. Padomju laikā atsevišķi Gogoļa darbi bija aizliegti, piemēram, Pārdomas par Dievišķo Liturģiju. Viņa garīgos meklējumus sauca par “maldiem”, zīmīgus biogrāfijas faktus – par “kļūdām”, bet viņu pašu – par “pusjukušu”.

Savukārt tā dēvētā “sudraba laikmeta” domātāju vērtējumos (V. Rozanovs, N. Berdjajevs, D. Merežkovskis), par kuriem vairāk uzzinām šodien, parādās patiesāks Gogolis – rakstnieks, īsts kristietis, kas atmaskoja un cīnījās nevis pret vispārējo, bet cilvēka iekšējo ļaunumu.

Tuksneša dēls

Izsekojot Gogoļa garīgo meklējumu ceļus un iepazīstot gan viņa varoņdarbus, gan nepiepildītās ilgas, jāatzīst, ka Gogoļa personība, viņa augšāmceltā, attīrītā dvēsele pacēlās daudz augstāk par viņa daiļradi. Gogolis trīs reizes pabija Optinas klosterī, pēdējo reizi – 1851. gada septembrī, piecus mēnešus pirms nāves, un garīgi atdzima pēc sarunām ar starecu Makariju. Šī stareca pēctecis, tēvs Barsanufijs, kas bija ne tikai izcils garīgais tēvs, bet arī izcils psihologs, literatūras un mākslas kritiķis (kaut gan pēc profesijas – virsnieks), savās atmiņās par Gogoli stāsta: “Kā izteikti viengabalaina personība, viņš nebija spējīgs uz kompromisiem. Sapratis, ka nevar dzīvot tāpat kā agrāk, viņš dvēselē pilnībā pievērsās Kristum un Debesu Jeruzalemei.”4

No svētajām vietām, ko Gogolis apceļoja, viņš rakstīja vēstules draugiem, kuras apkopojot, 1847. gadā izdeva epistolārā žanra darbu Fragmenti no vēstulēm draugiem. Tajā viņš neatlaidīgi aicināja Krievijas sabiedrību visās dzīves jomās – gan personīgajā, gan valstiskajā – pievērsties īstenai Pareizticībai. Gogolī pašā tolaik bija tik spēcīga tieksme pēc mūka dzīves, ka viņš jau gatavojās pamest pasauli.

“Tuksneša nabadzīgajam dēlam rādījās sapnis...” – tā viņš sāka vienu no saviem rakstiem, kurā gan sevi pašu, gan visu cilvēci iztēlojās kā šo nabaga tuksneša dēlu. Tas ir tāds dvēseles stāvoklis, kurā Dieva tauta, izslāpusi un izsalkusi, klīst pa tuksnesi, meklēdama pilnības pilsētu, bet neatrod...

Tā arī Gogolis tomēr “nespēja pamest literāro darbību pusceļā, jo uzskatīja (un viņam bija taisnība), ka arī tā viņš izmanto iespēju dot cilvēkiem lielu garīgo labumu. [..] Bet krievu literatūras atdzimšanas ceļu, ko nosprauda Gogolis, pēc viņa nāves aizšķērsoja demokrāti ateisti – Černiševskis, Dobroļubovs ar neskaitāmiem līdzskrējējiem,”5 raksta Optinas starecs Barsanufijs. Baznīcas gani tiešām ļoti augstu vērtēja Gogoļa personību un daiļradi, ko salīdzināja pat ar svēto tēvu darbiem Pareizticībā, jo tautā tā “uztur dievbijību un tīras tradīcijas”, kā teicis virspriesteris Jānis Vostorgovs.

Tomēr lielākā Gogoļa personības traģēdija laikam ir tā, ka, neraugoties uz garīgo tēvu mierinošajiem vārdiem, viņš līdz pat pēdējam dzīves brīdim cīnījās ar savas dvēseles sašķeltību. “Ko es esmu zaudējis! Cik briesmīgi daudz zaudējis!” neilgi pirms nāves viņš teicis tuvam draugam. “Ko? Ko jūs esat zaudējis?” Gogoļa atbilde bija: “Ka nekļuvu mūks...” 6

1 Gogolis, N. (1948) Izlase. Mirušās dvēseles. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība. 826. lpp.

2 Turpat. 591. lpp.

3 Соколовa, Л. (2009, Nr.2) Гоголь – писатель, в чьих творениях "дух дышит, где хочет". Виноградная Лоза. 

4 Afanasjevs, V. (1995) Sirdsskaidrais Optinas Barsanufijs. Rīga: Latvijas Kristīgā akadēmija. 112. lpp.

5 Turpat. 112.-113. lpp.

6 Turpat. 114. lpp.

Permalink

Caurlūkojot krievu websaitu Radio Blago, nonācu fotogrāfa Staņislava Čabutkina foto galerijā, kurā neparastā veidā fiksēta izpostītā krievu skita "Jaunā Fivaīda" atdzimšana. Zinot, kā laicīgā pasaule pūlas ielauzties arī Atona kalna gadsimtiem krātajā mierā, lai degradētu šajā pareizticības cietoksnī nosargāto askētikas tradīciju, foto vēstījums mani dziļi aizkustināja. Nolēmu ar to padalīties arī Domulaukumā.

Skits "Jaunā Fivaīda" piederēja sv.Panteleimona klosterim. Tas izvietojies mūku valsts Atona kalna pussalas dienvidrietumos. To 19.g.s. otrajā pusē cēla un apdzīvoja krievu mūki. Ilgstoši klostera pārvaldnieki bija grieķi un tikai 1875.gadā par igumenu tika nozīmēts krievu mūks Makārijs. 1912. gadā Atonā uzliesmoja nemieri, kā rezultātā mūki skitu pameta. Tikai 2000.gadā "Jaunajā Fiavīdā" krievu mūki ieradās atkal.

Staņislava Čabutkina fotogrāfijas ŠEIT. Zemāk Mihaila Talalaja krievu tekstā. Elisejs, 28.03.2009.

Ступайте в Фиваиду!

Паром с паломниками и любопытствующими, обретшими визы на Афон, наконец отплыл от Уранополя. За кормой -- суетливый «мир», как называют святогорцы все, что находится за пределами их полуострова.

Пассажиры -- все, естественно, мужского пола, с рюкзаками, посохами, и благопристойно одетые (никаких шорт, желательно длинные рукава) -- жадно вглядываются в берег. Перед ними медленно, как в фильмах Тарковского и Ангелопуса, проходит панорама скалистых берегов. Все вроде бы обычный греческий пейзаж, но что-то уже изменилось. Государственная граница между Афоном и «миром» превращается в метафизическую грань.

Паломники ждут первой встречи со Святогорьем, знаков монашеского делания. Проходит час навигации. Успокаиваются самые суетливые. И вот -- первая встреча.

Она шокирует. Над берегом высятся заброшенные корпуса. Пустые глазницы окон, обвалившиеся купола. Мертвая обитель, точь-в-точь, как некогда в глухой советской провинции. Там все было понятно, но почему здесь, на Афоне?

«Неас Фиваидас», -- сообщают друг другу притихшие люди. «Россики скити», -- добавляют искушенные посетители Святой Горы.

Да, это -- он, знаменитый (в прошлом) русский скит «Новая Фиваида», где в период расцвета обитало около трехсот монахов -- в три раза больше, чем ныне в самом цветущем афонском монастыре.

Никто из плывущих на пароме никогда не был на «Новой Фиваиде» -- добраться туда почти невозможно, а если это каким-то чудом и произойдет, то на ночлег, за отсутствием хозяев, рассчитывать не приходится.

Когда-то все было иначе.

Возникновение скита было связано с особенностями святогорского монашества. Все знают, что на Афоне испокон веков существуют великие монастыри, числом двадцать. Мало известно, что большинство афонцев, прежде и теперь, -- это вовсе не «монастырцы», а келлиоты-пустынники. В монастырях, где все было почти по-армейски отлажено, всегда жилось в практическом смысле легче. Однако инокам, расположенным к уединенному бытию, -- сложнее. Они и уходили -- в леса, в пещеры, на скалы Карули -- дабы вконец отложиться от «мира», присутствовавшего в больших монастырях, хотя бы из-за массового паломничества.

Отшельникам приходилось в поте лица добывать свой хлеб насущный: заниматься поделками, сбываемыми на базарах в столичной Карее, батрачить на богатые монастыри, или же скитаться по Афону в поисках подаяния (последнюю категорию афонцев, ныне исчезнувшую, называли «сиромахами»).

Русский Пантелеимонов монастырь во второй половине XIX века переживал бурное возвышение. Долгое время им управляли греческие настоятели, но в 1875 году игуменом был поставлен наконец-то русский монах, Макарий (Сушкин). Всячески укрепляя свою обитель, он не мог не задуматься и о судьбе монахов-соотечественников, рассеянных по афонским пустыням.

Так родился замысел «Новой Фиваиды». В самом названии был заложен глубокий смысл. Фиваида -- это колыбель монашества, местность в Египте (близ Фив, отсюда и название), заселенная иноками на заре христианства. Жители Фиваиды обитали не в каком-нибудь могучем монастыре, а в отдельных хижинах, сохраняя тем самым полноту своего ухода из «мира», из общества. Они селились по одиночке, или небольшими братствами близ источников, в пещерах, в заброшенных могилах. «Ступайте в Фиваиду», -- восклицал позже св. Иоанн Златоуст -- «вы найдете там пустыню прекраснее рая, тысячи хоров ангелов в человеческом образе, целые племена мучеников... Там вы увидите адского тирана скованным, а Христа -- славным и победоносным».

Игумен Макарий разрешил (по афонской терминологии -- «благословил») русским сиромахам обосноваться на монастырской территории. Земля эта расположена на многие километры от обители, «в четырех часах пути на лодке», как раньше измеряли расстояние. Отшельников снабдили строительными материалами, крайне дорогими на Афоне, и гарантировали им в будущем помощь монастыря. Они могли жить сами по себе, в своих хижинах (по-афонски -- «каливах»), сохраняя свое строгое анахоретство, но при этом включались в состав пантелеимонова братства. Одновременно был построен особый корпус для больных и престарелых «пантелеимоновцев», пожелавших удалиться от деятельной монастырской жизни и окончить свои дни в максимальном покое [местность, в которой расположен скит, обладает уникальным, даже для Афона, климатом. Очень сухой воздух, температура которого, к тому же, на несколько градусов выше, чем в Пантелеимоновом монастыре. Великолепный сосновый лес, с осени и до самой замы изобилующий, как я слышал, рыжиками. Обилие воды, главного афонского дефицита на протяжении веков. Все это сделало Фиваиду своеобразным афонским «домом престарелых» -- сюда сходились доживать свой век старые и немощные русские афониты. (Здесь и далее - примечания Александра Китаева)].

В 1883 году, спустя год после основания скита, здесь была освящена первая церковь, куда «фиваидцы» сходились по праздникам и воскресным дням. Посвящение ее тоже было символичным -- во имя святых преподобных Афонских отцов. Тем самым насельникам напоминалось, что их высшее предназначение -- приобщение к сонму угодников Божиих. Сходились бывшие пустынники, а нынче скитники, и на общую трапезу, для которой был отстроен отдельный корпус. Продовольствие тоже поступало из монастыря.

Вскоре появились и малые храмы, называемые на Афоне греческим словом «параклис», то есть «часовня», «придел». Один из храмов, по традиции «дочерних» обителей, принял посвящение господствующего монастыря, -- во имя св. Великомученика и Целителя Пантелеимона (а также св. Артемия). Одна из церквей была посвящена Вознесению Господню, другая, двухэтажная, на верхнем ярусе имела алтарь в честь Пресвятой Троицы, на нижнем -- во имя святых первоверховных апостолов Петра и Павла [к лету 2000 года время и стихия превратили все храмы в руины. Новым насельникам, приходиться преодолевать неисчислимые трудности, чтобы вдохнуть жизнь в разрушающиеся стены...]. Управлял «Фиваидой» эконом, назначаемый монастырем.

Благолепное и тихое бытие было нарушено еще до «русской смуты» 1917 года -- за пять лет до нее, когда на Афоне вспыхнула своя собственная смута. Все началось с книги схимонаха Илариона «На горах Кавказа», где автор описывал свой молитвенный опыт, обращая особое внимание на мистическое содержание Имени Божия. Идеи автора, впоследствии скоропалительно осужденные как еретические, нашли самую благодатную почву среди святогорцев. Распространение «учения» о. Илариона, не подозревавшего впрочем, что он стал его основоположником, началось именно на «Новой Фиваиде». Легко представить, что у анахоретов, вообще склонных к мистике, положение о том, что в молитвенно призываемом «Имени Божием присутствует Сам Бог» нашло самый горячий отклик. Даже слишком горячий...

Афонцы разделились. Многие не приняли «имяславие», как было названо новое учение, и заклеймили его прозвищем «имябожие». Российское правительство, считавшее себя патроном христианского Востока, в том числе и Афона, решило подавить разгоревшийся спор силой. Монахи-имяславцы были вывезены в 1913 году в Россию на военных кораблях. Фиваида опустела...

Началась Первая мировая война, а с ней -- голод, и не только среди пустынников и скитников, но даже и монастырцев. Из оставшихся «фиваидцев» кто мог -- переходил под более надежные крыши Пантелеимоновой обители, а кто нет -- угасал в одиночестве в своих каливах [по рассказам очевидцев, в отчаянном стремлении окончить свои дни на обжитом месте, оставшиеся фиваидцы, лишившись поддержки монастыря, который и сам к тому времени бедствовал, сами разбирали опустевшие кельи и каливы, продавая все, что пригодно, в качестве строительных материалов. Это обстоятельство сделало разрушение некогда цветущего скита еще стремительнее].

В 1920-е годы курс греческого государства на эллинизацию Афона поставил препоны пополнению русского монашества. Стал увядать и сам Пантелеимонов монастырь, что говорить о его дальних «филиалах»?

Пантелеимоновцы унесли из «Фиваиды» что сумели, а что нет -- оставили под открытым небом. Один знакомый монах рассказывал, что в начале 1980-х годов, по благословению монастырского священноначалия, им была совершена последняя экспедиция в «Новую Фиваиду» -- ради спасения остатков былого убранства. С тех пор монахи там не показывались.

До 2000-го года.

В том году афонских паломников быстро облетела весть: на «Новой Фиваиде» вновь -- иноки!

Их привел туда старец Рафаил, бывший насельник Валаамского монастыря. По духовному складу он -- пустынник и избегает больших обителей. Первые годы своей афонской жизни о. Рафаил жил (по афонской терминологии -- «спасался») в небольшой пустыньке болгарского Зографского монастыря. Вокруг него, как всегда бывает с духоносными старцами, собрались ученики. В пустыньке стало тесновато, да и болело сердце о. Рафаила за брошенную «Новую Фиваиду».

После переговоров с различного рода афонскими инстанциями, старец со учениками вселился в «Фиваиду» и принялся за ее возобновление. Положение новой братии еще не вполне определено: нужно благословение Константинопольского Патриарха, духовной главы Афона, да и добрая воля тех, кто полагает, что пустынничество -- это нарушение святогорской дисциплины.

Но историческое событие произошло. Скит возродился.

Добраться в «Фиваиду» по-прежнему непросто. В первую очередь, следует получить благословение скитоначальника, то есть о. Рафаила. Затем нужно договориться с новыми «фиваидцами», чтобы они встретили посетителей на одном из причалов и подвезли на своей «моторке».

Но петербургским фотографам, Александру Китаеву и Станиславу Чабуткину, с Божией помощью, это сделать удалось.

Михаил Талалай

Permalink

"(..) Neko labāku un lielāku aizmigušo (mirušo) dēļ mēs izdarīt nevaram, kā tikai par viņiem lūgties, pieminot liturģijā. Tas viņiem nepieciešams vienmēr, īpaši tajās četrdesmit dienās, kad mirušā dvēsele ir ceļā uz mūžīgiem mājokļiem. Ķermenis tad nejūt neko: tas neredz sapulcējušos tuviniekus, nejūt ziedu smaržu, nedzird kapa runas. Bet dvēsele jūt lūgšanas, kas par to tiek pienestas Dievam, tā ir pateicīga tiem, kas tās pienes, un ir garīgi tiem tuvu.

Ak, mirušo radinieki un tuvinieki! Dariet viņu dēļ to, kas vajadzīgs un kas ir jūsu spēkos, neizlietojiet savu naudu kapa un zārka ārējam krāšņumam, bet gan savu mirušo tuvinieku piemiņas dēļ palīdzot trūcīgajiem vai Baznīcai, kurā par viņiem pienes aizlūgšanas. Esiet žēlsirdīgi pret aizmigušajiem, parūpējieties par viņu dvēseli. Tas pats ceļš stāv priekšā arī jums, un cik ļoti mēs tad vēlēsimies, lai aizlūgšanās pieminētu mūs! Tālab arī paši būsim žēlsirdīgi pret aizmigušajiem..."

Sv. arhibīskaps Jānis (Maksimovičs - ŠEIT  par viņa dzīvi)

Zemāk - neparasta Kronštates Jāņa uzruna kādas sievietes bērēs.

• • •

Ах, Господи! Зачем Ты, облекши нас правом и властью апостолов пасти овец Твоих, совершать таинства, проповедовать им слово Твое, творить дела, яже Сам творил, не дал нам силы исцелить эту рабу Твою, когда она была больна, или воскресить ее, когда она уже умерла. По нашим земным понятиям и соображениям, она так нужна бы еще была для ее супруга, коему была самым лучшим другом и помощником; для своих детей, как птенцов, сладко покоившихся под крылом ее; для своих родных, нежно любивших ее, для друзей и знакомых и, может быть, еще - Бог знает для кого. "Господи! - говорили Спасителю сестры Лазаревы, - если бы Ты был здесь, не умер бы брат мой" (Ин. 11, 21, 32).

Зачем и с нами нет Господа? Если бы был Он здесь, тогда, верно, не умерла бы сия раба Божия.

Но, видно, чудеса в таком обилии, как очевидные доказательства всемогущества Того, Чьим именем или Кем они совершались, были нужны только в начале - при первом распространении нашей святой веры, так как и действительно они нужны только для неверующих или для утверждения слабых в вере. Теперь только некоторые из чудес совершаются святыми Божиими. Да, не ныне и не нам грешным, делать такие чудеса. Но они и не нужны. Довольно для нас и того величайшего чуда, которое однажды навсегда совершено Сыном Божиим. Мы разумеем чудо воплощения Бога Слова, Его страданий, крестной смерти за нас и воскресения из мертвых. Грех нам было бы желать еще чудес: только "род лукавый и прелюбодейный ищет знамения" (Мф. 12, 39).

Это чудо превышает собою и должно заменить для нас все чудеса. Оно пролило на тленный мир наш неисчерпаемые токи жизни и бессмертия так, что живем ли мы здесь, на земле, - мы "для Господа живем" с надеждою бессмертия; и "умираем ли - для Господа умираем" (Рим. 14, 8), или, что то же, мы, умирая, живы для Него: "ибо у Него все живы" (Лк. 20, 38).

Нам теперь нет надобности исцелять всяких больных, тем более воскрешать наших мертвецов; пусть грех и природа берут с людей свой оброк - тление и разрушение, пусть наши усопшие путем смерти переходят в страну бессмертия. Зачем по природе тленное тело вескрешать для вторичного мирского растления, когда оно, как зерно, легло в землю для перерождения в тело нетленное: "Ибо тленному сему надлежит облечься в нетление, а смертному сему облечься в бессмертие" (1 Кор. 15, 53).

Зачем душу снова обращать в ее тело для здешней, суетной, скоротечной жизни? Пусть она узнает другую, не суетною, блаженную, вечную жизнь на небесах. Там всех нас ждет общий наш Спаситель, "Он и одесную Бога, Он и ходатайствует за нас" (Рим. 8, 34).

"Наше же жительство - на небесах" (Флп. 3, 20).

Об этом житии на небесах, об этом Царстве Небесном, Спаситель повелел нам возвещать вам постоянно, братия. "Ходя же, проповедуйте, что приблизилось Царство Небесное" (Мф. 10, 7). Не будем же страшиться слишком смерти: она - проводник наш в Царство Славы.

Не станем же много скорбеть об умерших, "как прочие, не имеющие упования" (1 Фес. 4, 13).

А будем каждый в своем чине, звании и состоянии сами готовиться в страну живых, приготовляя здесь для себя запас добрых дел, для которых мы и созданы. Пусть усопшая почивает до радостного утра воскресения. Что бы она больше выжила здесь, на земле? А выжить, заслужить здесь нужно одно - Царство Небесное. Потому-то мы думаем, что Господь, не хотящий смерти грешному, "но чтобы грешник обратился... и жив был" (Иез. 33, 11) позвал ее благовременно с нашей грешной земли, и покойная положена в гроб, "как укладываются снопы пшеницы в свое время" (Иов. 5, 26).

Отец Небесный упокоит ее в обителях небесных, которых у Него очень много и будет с избытком достаточно для всякой добродетели человеческой.

Святой праведный Иоанн Кронштадтский

Permalink

Pirms neilga laika kāds tuvs garīdznieks atsūtīja saiti uz krievu portālu Radio Blago. Pavirši izskrēju cauri sadaļām, novērtēju slāviski asprātīgo dizainu un izmantotās flesh-script (ja izsakos pareizi) "fīčas". Lapā ir pareizticīgam lajam nepieciešamais minimums, sākot ar lūgšanām un beidzot ar teoloģiskāka rakstura tekstiem. Taču centrālā dzīvā lieta ir šī saita radio. Sīkāk neizplūdīšu, tikai padalīšos ar šī vakara negaidīto pārdzīvojumu. Elisejs, 27.03.2009. 

Atpūzdamies no kāda radoša rakstu darba, ieklikšķināju Radio Blago tiešraidi un atslīgu zvilnī. Sākās raidījums “Сказка за сказкой” (Pasaka pēc pasakas). Kāda sieviete neparasti labsirdīgā un no daiļlasītāju vīrusa brīvā balsī lasīja trīs stāstus par trim 19.g.s. sievietēm (divām anglietēm, vienu francūzieti), kuras bijušas pamatlicējas trim dažādām misijām. Pirmā - karalauka māsu kopienai, kas darbojās aktīvas karadarbības zonās, kopjot un ārstējot ievainotos. Otrā - aklu ļaužu kopienai, kur par kalpojošām māsām iemanījās kļūt arī aklas sievas, pat apmācot citas aklās adīšanā. Trešā - lepras slimnieku kopienai Jakutijas apgabalā. Pirmā un trešā bija dižciltīgas, otrā - no vienkāršu ļaužu vidus. Taču visu māsu misijas pamatā bija jau agrā jaunībā sajustais aicinājums pašaizliedzīgi kalpot.

Gan lasīšanas veids, gan paši stāsti, gan izvēlētais muzikālais fons - tas viss kopā pamodināja manī gandrīz 50 gadus senas sajūtas, kad vecmamma vai mamma lasīja man priekšā pasakas. Tas bija laiks, kad es vēl neko sliktu par pasauli un dzīvi nezināju, kad vēl biju bērns, kuru mīlēja un kurš mīlēja, nespēdams iedomāties, ka klausīties dzīvē kā pasakā nemaz tik ilgi nesanāks. Aizmirsās drudžainā FM hītu kanalizēšana, nemitīgo krīžu diskusiju blabladromi un paša traumu vēsture. Pēkšņi biju nonācis atmosfērā, kas sirdij signalizēja par naivu vienkāršību, tīrību un laikiem, kad pasaulē vēl dzīvoja garīgi tik patiesi dižciltīgi ļaudis. Pat uzrakstīt, kā lasāms, par to spēju tikai neveikli.

Tāpēc labāk nolēmu ievietot bloga saidbārā pagaidām vienīgo dzīvo banerīti, kas tos, kam šis rādžiņš interesēs, turp arī novedīs. Ik nakti, piemēram, vairākas stundas tiek lasīti Psalmi. Nu, neparasti taču. Tu vari slīgt miegā, fonā atstādams balsi, kas lasa gadu tūkstošiem senas lūgšanas, un aizmigt kā laimīgs Dieva bērns.

Permalink

Pareizticīgā reliģiju pētnieka Jurija Maksimova portālā "Radoņež" publicētais raksts "Nedaudz pārdomu par misjiu" ir atbilde visiem tiem, kas mūsu Baznīcai pārmet "misijas iztrūkumu", arhaiskumu, noslēgtību u.tml. Manā ļoti pasaulīgās dzīves ritējumā bijuši visdažādākie periodi. To starpā arī "misija". Protams, tās pacēlumā bijis arī ļoti daudz labā, tikai tas nekad nav bijis mans nopelns - Dievs visu, ko darīju aplami, vienkārši izlaboja. Mana pieredze šāda: aktīvi un pašaizliedzīgi upurējoties kristīgas misijas laukā citu dēļ, par sevi nācās aizmirst ne tikai garīgi veselīgā, bet pat ļoti neveselīgā veidā. Pēc teju vai 10 gadu rosmēm finālā attapos, ka pats iekšēji tikpat kā neesmu ieguvis neko. Ar pāragru "došanu citiem" savdabīgi tiek kompensēts ar personīgo garīgo darbu neaizpildītais tukšums. Ar vislabākajiem nodomiem un "visevaņģēliskāk" sevi motivējot, viltīgā veidā par misijas degvielu kļūst godkārība, paštaisnība, iespēja savus agrākos maldus un vēl neiesakņojušos atziņu aizvietot ar "absolūto patiesību", ko sevī nes Labā Vēsts. Minētā autora rakstu publicējam netulkotu. Elisejs, 26.03.2009.

Юрий Максимов, религиовед - Православный религиовед, преподаватель Московской духовной академии, член синодальной рабочей группы по составлению концепции межрелигиозных отношений Русской Православной Церкви.

Несколько размышлений о миссии

В последнее время часто говорят и даже спорят о методах миссии, о том как правильно, а как неправильно проповедовать. Это вопрос важный, но гораздо важнее вопрос о том, что проповедовать. Надо помнить, что “мы проповедуем Христа распятого”, и проповедуем так, как Его знает и о Нём учит Православная Церковь, - а не свои умствования, вкусы и предпочтения. Надо стараться, чтобы наша фигура не заслоняла Христа в глазах тех, кому мы проповедуем. Надо приучать себя смирять свой ум перед церковным учением, то есть, перед Истиной. Тот, кто не желает или не умеет этого делать, вряд ли станет хорошим миссионером, какие бы методы – новые или старые, - он не использовал.

Следует понимать, что православное миссионерство – это не “охота за душами”, в которой важно количество обращённых любой ценой, а свидетельство о Христе, в котором важно качество и адекватность этого свидетельства.

А добиться такого качества и адекватности можно лишь одним способом, - любая миссионерская работа должна сопровождаться кропотливым духовным трудом миссионера по очищению своего сердца от страстей и по приведению своей жизни в соответствие заповедям Христовым. До тех пор, пока это не будет происходить, слова миссионера, какими бы громкими, умными и красивыми они не были, останутся пустыми и не будут трогать сердца тех, к кому обращены его речи.

Важно помнить и совет, сказанный свт. Иннокентием Аляскинским молодому свт. Николая Японскому: "Сначала полюби тех, кому хочешь рассказать о Христе, затем сделай так, чтобы они тебя полюбили, а потом говори им и Христе". Это не значит, что нужно до старости ждать, пока всё это произойдёт, - и свт. Иннокентий и св. Николай поехали проповедовать, будучи очень молодыми людьми. Это значит, что именно такое настроение надо стяжать при намерении проповедовать, к этому духовно устремляться, и, даже если человек будет только в начале пути, за правильный взгляд и саму решимость Господь подаст ему и силы и разумение, как всё сделать самым лучшим образом. Если мы не любим тех, кому проповедуем, нас никто не станет слушать, и если мы сами внутренне не стараемся исправить себя, и своими делами опровергаем то, что говорим, - нам никто не поверит.

Нередко говорят: вот, у нас, в Православной Церкви то и это не так, такие и такие недостатки, и что будто бы из-за этого к нам не идут люди, именно поэтому по мере роста Церкви не уменьшается, а растёт в обществе число тех, кто ненавидит Церковь. И что, якобы, если мы сделаем какие-то реформы, если мы предпримем некие действия, если мы сами станем другими, более хорошими христианами, то все эти люди, которые равнодушно, а то и враждебно к нам относятся, изменят своё отношение и поспешат в храм.

Думаю, это самое большое заблуждение. Действительно, мы, нынешние православные, живущие в России, имеем много неправильно в жизни, и должны исправляться, каяться и изменятся. Но исправляться мы должны не перед внешним миром, а перед Богом, и не потому, что к нам внешние не идут, а потому, что грехи нам самим мешают идти к Богу, а изменяться нам надлежит не в соответствии с запросами секулярного общества, а в соответствии с заповедями Христа.

Но когда мы именно так покаемся, исправимся и изменимся, люди, равнодушные к Богу, вовсе не станут к нам добрее и вовсе не побегут в церковную ограду. Они станут ненавидеть нас ещё больше, как ненавидели апостолов, как ненавидели Христа. То, что растёт в обществе количество людей антицерковных, ненавидящих Православие, есть исполнение слов Господа: “И будете ненавидимы всеми за имя Мое” (Мар.13:13), “Если мир вас ненавидит, знайте, что Меня прежде вас возненавидел. Если бы вы были от мира, то мир любил бы свое; а как вы не от мира, но Я избрал вас от мира, потому ненавидит вас мир” (Ин.15:18-19).

Подавляющее большинство людей, далёких от Церкви, не идут в Церковь не потому, что у нас чего-то нет, или что-то не так, или что мы такие плохие, что недостойны принять их, таких хороших, или что мы им что-то мало объясняем, или объясняем неправильно, - а прежде всего потому, что эти люди сознательно сделали выбор, они сознательно не хотят отказываться от греха. Об этом нас предупредил Господь: “Суд же состоит в том, что свет пришел в мир; но люди более возлюбили тьму, нежели свет, потому что дела их были злы; ибо всякий, делающий злое, ненавидит свет и не идет к свету, чтобы не обличились дела его, потому что они злы” (Ин.3:19-20).

Именно поэтому среди современной молодёжи становится больше людей, настроенных антицерковно, что возможностей узнать о вере у них было гораздо больше, чем у людей старшего поколения. Они узнали, и сделали выбор. Они могут оправдывать свой выбор как угодно: “у вас бабки злые, священники жадные, служба непонятная” и т.д., но если сказать им: “вот, пожалуйста, храм, где бабки добрые, священники бескорыстные, а служба понятная, давай пойдём вечером на всенощную, а в воскресенье на литургию” – то вы увидите, что они, на секунду замявшись, станут придумывать новые причины и оправдания. Это лишь слова, а надо смотреть на то, что за словами. Ведь не все настолько честны, чтобы прямо сказать (хотя бы себе): “я не хочу быть православным, потому что тогда мне нельзя будет блудить, лгать, воровать и так далее”.

Отец Венедикт, настоятель Оптиной Пустыни, расказывал характерный случай. Приехал к нему чиновник, сразу сказал, что неверующий, но держался благожелательно, без агрессии. Они поговорили, батюшка рассказал ему о жизни православной, о чудесах, наконец, спросил: “Что вы об этом думаете”? А чиновник ответил: “Знаете, в глубине текут подземные реки, которые источают особые поля, и эти поля влияют на людей так, что те придумывают религию и становятся верующими”. Отец Венедикт спросил: “но, если так, не подскажете ли, почему эти поля лично на вас не влияют?” Атеист на секунду замешкался, а затем произнёс: “Да?.. ну, значит, тогда что-нибудь другое”. И всё! И если кто-то, сталкиваясь с такими людьми, думает, что им для уверения просто не хватает каких-нибудь аргументов, или знакомств со святыми людьми, или видения чудес, то он ошибается: “если Моисея и пророков не слушают, то если бы кто и из мертвых воскрес, не поверят” (Лук. 16:31).

И тех, кто делает выбор жить без Бога, всегда будет большинство, “потому что широки врата и пространен путь, ведущие в погибель, и многие идут ими; потому что тесны врата и узок путь, ведущие в жизнь, и немногие находят их” (Мф. 7:13-14).

Та девчонка, которая сейчас говорит, что, будто бы, не идёт в Церковь из-за того, что там её злые бабки обругают, зачастую не идёт потому, что просто не желает жить по-христиански. Пройдёт время, годы потерь, болезней, унижений, распавшиеся браки и все горькие плоды греха, поневоле сделают её мудрее, увядающая красота и дряхлеющее тело помогут оторваться от пристрастия к чувственным удовольствиям, и эта же девчонка, вспомнив то, что слышала от миссионеров, сама переступит порог храма, когда поймёт, что больше не может без Бога, и когда на опыте убедится, что Христос действительно исполняет слова: “придите ко Мне все труждающиеся и обремененные и Я успокою вас” (Мф. 11:28). Да, тогда она уже не будет “молодёжью”, она сама станет “злой церковной бабкой”, которой ещё много надо будет над собой работать, прежде чем стать “доброй старицей”, - но это будет та же самая душа, тот же самый человек. Не все готовы придти к Богу в молодости – кто-то дорастёт до этого лишь в зрелом возрасте, кто-то лишь в старости, а кто-то на смертном одре, но скорбеть надо только о тех, кто не пришёл даже на смертном одре.

Господь не спросит с нас о том, почему те, кто нас слушает, не уверовали, но спросит о том, говорили ли мы им о Нём, и хорошо ли мы это делали.

Но, даже понимая это, жалко, очень жалко всех тех, кто живёт, не зная той радости, которой наполняет Господь сердце верующего человека, той осмысленности и величия, которую приобретает в Церкви жизнь всякого её члена, той глубины премудрости, которая содержится в сокровищнице Писания и святоотеческих слов, тех вершин совершенства и чистоты, которые открываются перед православным человеком при участии в целительных таинствах Церкви, той свободы, которую даёт человеку жизни по заповедям Христовым. Жалко до слёз всех тех, кто не знает этого, и тот, кто хотя бы немного узнал, полон желания поделиться этим знанием со всеми остальными.

Такой человек становится миссионером. И он проповедует истину ради любви ко Христу и любви к тем, с кем он хочет поделиться своей радостью, а не из-за желания сделать как можно больше людей своими мировоззренческими копиями. 

25.03.2009. Радонеж

Permalink

Svētīgā Pjuhticas mūķene Jekaterina un māte Teodosija

Svētīgā mūķene Jekaterina, fragmenti no grāmatas Pjuhticas Dievmātes Aizmigšanas klostera svētīgās starices (1998).

Tīša muļķība

Mātes Jekaterinas dzīve grūti pakļaujas aprakstīšanai, jo tā ir neparasta, cilvēka prātam neaptverama dzīve – ģeķība Kunga dēļ – pats lielākais un pats grūtākais varoņdarbs ar pilnīgu pašaizliedzību un nodošanos Dieva gribai. Lūk, ko izdevās atrast starices garīdznieka dienasgrāmatas pierakstos: “Ģeķība Kristus dēļ jeb Tīša muļķība. Šo jautājumu labi izskaidroja māte Jekaterina: “Muļķība ir grēks,” viņa teica, “tāpēc, ka cilvēks nelieto Dieva dāvanu, aprokot savu talantu zemē kā slinkais kalps.” Bet par sevi viņa teica: “Es atteicos no sava saprāta, protams, Dieva slavas dēļ, pakļaujot Viņam visu savu gribu. Pienesu Dievam dāvanā savu dzīvi. Bet Dievs dāvā cilvēkam svētīgu augstākā saprāta un redzīguma dāvanu. Dieva atklāsmi saņemam caur lūgšanu” (teiktā pieraksts)”. Kādai savai garīgajai meitai māte Jekaterina rakstīja: “Kad es atdevu savu prātu Kungam, mana sirds kļuva plaša, plaša...”

Ieslodzījumā

Pjuhticas māsas atceras skarbās 1961. gada beigas un 1962. gada sākumu, kad pār klosteri izpletās melns mākonis un zvani pārstāja zvanīt...

Māte Jekaterina uzņēmās varoņdarbu, lai Dieva dusmas nomainītu žēlastība. 1962. gada Lielā gavēņa sākumā viņa ieslodzīja sevi, par dzīvesvietu izvēloties klostera pārvaldes māju, un atradās tur gavēnī un lūgšanās līdz tā gada Pashai. Šajā laikā ne tikai atbraucēji, bet arī neviena no māsām, izņemot igumenes mājā dzīvojošās, neredzēja viņas seju.

Aizritēja Lielais gavēnis. Iestājās Lielā Sestdiena. Un pērkons mitējās. Māte Jekaterina izgāja no sava ieslodzījuma. Pashā pirmo reizi pēc ilgas klusēšanas zvani līksmi gavilēja, kā saucot: “Slava Dievam!”

“Atceros, pirms vakara dievkalpojuma iegāju pie svētīgās starices,” stāsta māsa E. “Viņa gulēja savā gultā, es nostājos blakus un par kaut ko ar viņu sarunājos. Pēkšņi viņa jautā: “Tu redzi, kā svētie iet uz dievnamu?” – “Nē, māte Jekaterina, neredzu.” – “Bet es redzu. Viņi ierodas ātrāk par visiem. Iet... un iet viens aiz otra...” Un sāka mani steidzināt: “Ej, ej, ātrāk uz dievnamu, kamēr dievkalpojums vēl nav sācies”.”

Iesvētīšana mantijā

1966. gada 5. aprīlī Tallinas un visas Igaunijas arhibīskaps Aleksijs (tagad pie Kunga aizgājušais Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksijs II – tulk.) cellē, igumenes telpās, iesvētīja mantijā klostera paklausībnieci Jekaterinu Malkovu-Paņinu, atstājot viņas iepriekšējo vārdu. (Māte Jekaterina dzimusi 1889. gada 15. maijā, Pjuhticas klosterī kā paklausībniece uzņemta 1922. gadā, bet par mūķeni tātad iesvētīta 76 gadu vecumā – tulk.) Māte Jekaterina lūdza Valdnieku izdarīt izņēmumu: ādas jostu, ko parasti dod iesvētīšanā, nomainīt pret auduma. Prasību apmierināja.

Pēc iesvētīšanas mantijā māte Jekaterina uzņēmās īpašas rūpes, pieņemot apmeklētājus. Viņa ilgi dzīvoja pārvaldes mājā, nevēloties atgriezties veco laužu mājā; bet, kad bija spiesta uz turieni pāriet, lūdza māti igumeni nodrošināt pieeju viņas apmeklētājiem. 

Pēdējos savas dzīves gados starice reti izgāja no mājas, vairāk atradās uz gultas. Ja viņa piecēlās un kaut kur pēkšņi parādījās, tad tas bija liels notikums un nozīmēja, ka šajā mājā vai cellē jānotiek kaut kam īpašam, būtiskam.

Viņas veselības stāvoklis bija te sliktāks, te labāks, bet nevienam viņa ne par ko nežēlojās, neviens nezināja, kas viņai sāp. Pēdējā vēstulē A. V., ko starice īpaši mīlēja un tikai viņai uzrakstīja dažas vēstules, māte Jekaterina rakstīja: “Cik viegli uzņemties varoņdarbu un cik grūti to pabeigt...” Un tūlīt jautāja, vai Anna Vasiļjevna nezina, kā atvieglot viņas ciešanas. Mātei Jekaterinai bija mutes gļotu iekaisums (mute sprēgāja un kā no apdeguma sulojās). Viņu mocīja hroniskas iesnas, tāpēc kabatas lakatiņu vietā viņa lietoja galvas lakatus. Degunā viņai bija polipi, viņa elpoja caur muti. Dažas pazīmes liecināja par kuņģa slimību, bet gandrīz pastāvīgs, dobjš klepus – par plaušu slimību. Tikai Kungs zināja viņas ciešanas, ārēji viņa tās nekādi neizpauda, izņemot to, ka vairāk gulēja, bet joprojām atradās modrā garīgajā stāvoklī.

Svētajā Vakarēdienā māte Jekaterina piedalījās (pēc iesvētīšanas mantijā) katru trešdienu, turklāt tikai pie sava garīdznieka. Pēc tam trešdienu viņa nomainīja pret sestdienu.

Gadījās, ka negaidīti māte Jekaterina pārcēlās no savas gultas uz pārvaldes mājas virtuves dīvānu – tas bija divreiz, kad māte igumene Angelīna bīstami slimoja.

Tulkoja Tabita, 25.03.2009.

Permalink

Starecs Paīsijs, redzēdams, ka "mūsdienās grēks nācis modē", savās sarunās ar mūkiem un laicīgiem ļaudīm [1], īpaši pasvītrojis nožēlas un grēksūdzes nepieciešamību, bez kā kristietim nav iespējams saņemt grēku piedošanu, bez kā garīgā pieaugsme un svētīta (благодатная) saskarsme ar Dievu nav iespējama. 

Savas brūces vajag pārsiet

- Geronda [2], kad garīgajā dzīvē gadās krist, manī sākas panika.

- Nebīsties. Cīņa ir cīņa. Šai cīņā būs arī ievainojumi. Tie dziedināmai ar grēksūdzi. Karavīri, kas kaujā guvuši ievainojumus, tūlīt pat skrien uz hospitāli. To ievainojumus pārsien un viņi godbijīgi atkal metas kaujā. Tāpat arī mēs: ja savā garīgajā cīņā gūstam ievainojumus, mums nenākas gļēvi sabīties, bet skriešus doties pie ārsta-garīgtēva, atklāt viņam savu ievainojumu, garīgi izveseļoties un no jauna turpināt “cēlo varoņdarbu”. Bēdīgi klāsies, ja kaislības - šos ļaunos dvēseles ienaidniekus - neizmeklēsim un drosmīgi necīnīsimies, lai tās iznīcinātu.

- Geronda, daudzi neiet pie grēksūdzes it kā godbijības dēļ. “Ja reiz es tai pašā grēkā varu krist atkal, - tie saka, - kāda gan jēga man iet pie grēksūdzes? Vai lai pasmietos par garīdznieku?”

- Tā nav pareizi! Tas ir tāpat, kā, ja karavīrs, kaujā ievainots, sacītu: “Karš vēl nav beidzies un mani var ievainot atkal, kāda jēga savas brūces pārsiet?” Bet ja ievainojumu nepārsies, viņš zaudēs daudz asiņu un nomirs. Ja, krītot un noķēpājoties dubļiem, mēs savu dvēseli grēksūdzē neattīrām, attaisnojot sevi ar iedomu (помыслом), ka mēs taču kritīsim atkal un atkal noķēpāsimies, tad uz veco dubļu jau piekaltušajām kārtām klāsies aizvien jaunas un jaunas dubļu kārtas. Pēc tam no visas šīs netīrības attīrīties jau vairs tik vienkārši nebūs.

Protams, kad cilvēks pie garīgtēva ieradīsies pirmoreiz, viņš sev līdzi nesīs, piemēram, simts grēkus, kuri tam būs jāizsūdz. Nākot pie grēksūdzes otrreiz, viņš jau pienesīs simts un desmit grēkus, jo nelabais pret to būs sācis pamatīgu cīņu - šis cilvēks taču izsūdzējis grēkus un “iegāzis visu viņa lietu”. Trešo reizi jau nāksies izsūdzēt simts un piecdesmit grēkus. Taču pēc tam grēku skaits pakāpeniski samazināsies, līdz kamēr šis cilvēks grēksūdzē pienesīs vairs tikai niecīgu grēku skaitu, kas būs jāatklāj.

Pareiza grēksūdze

- Kāpēc reizēm, lai labotos, mēs cīnāmies nepietiekami, neskatoties uz to, ka sirdsapziņa mūs atmasko?

- Tā var notikt arī garīgas nospiestības dēļ. Ja uzbrukušā pārbaudījuma (kārdinājuma) dēļ cilvēku pārņēmusi panika, viņš nespēj radīt vajadzīgo noskaņojumu, viņa dvēselei nav spēka, pat gribot pret to cīnīties. Šādā gadījumā ar grēksūdzes palīdzību viņam sevi iekšēji garīgi jāsakārto. Grēksūdze palīdz cilvēkam gūt mierinājumu, stiprina to un Dieva svētība viņam no jauna palīdz cīņā kļūt izlēmīgam. Ja šādā veidā cilvēks sevi nesakārtos, viņam var uzbrukt vēl kāds pārbaudījums. Tādā mokošā nomāktības stāvoklī viņš nonīkst vēl vairāk, to sāk smacēt uzmācīgas iedomas (помыслы), piestājas izmisums un rezultātā viņš vairs vispār nav spējīgs cīnīties.

Grēksūdzē centies būt konkrēts. Ar to vien nepietiek, ja grēksūdzē savus grēkus tikai nosauc, piemēram, “es skaudu, dusmojos” un tamlīdzīgi. Lai saņemtu palīdzību, savi kritieni jānosauc konkrēti.

Ar nekonkrētu grēksūdzi tu par Kristu pasmejies. Ja cilvēks neatklāj garīgtēvam patiesību, neatklāj savu grēku, lai garīgtēvs varētu viņam palīdzēt, šāds cilvēks sevi dziļi savaino. Līdzīgi kā slimais, kas, slēpdams slimību no ārsta, savai veselībai nodara milzu ļaunumu.

Tam, kas bijis pret kādu cilvēku netaisns vai ievainojis kādu ar savu uzvedību, vispirms jādodas pie aizskartā, pazemīgi jālūdz piedošana, jāizlīgst un tikai pēc tam savu kritienu jāizsūdz garīgtēvam, lai saņemtu grēku atraisīšanu. Tādā veidā nonāk Dieva svētība (благодать). Ja cilvēks tādu grēku izsūdz garīgtēvam, pirms tam aizskartajam piedošanu nepalūdzot, viņa dvēsele nespēj nonākt mierīgā noskaņojumā, jo sagrēkojušais šādā gadījumā ir nepilnīgi satriekts (nepietiekami dziļi atzīst savu vainu).

- Geronda, vai, izdarot kādu lielu grēku, ir pieļaujami neizsūdzēt to uzreiz?

- Jāizsūdz pēc iespējas ātrāk. Ja mums ir atklāta brūce, vai ir jāgaida mēnesis un tikai pēc tam jāsāk to ārstēt? Nē, taču. Tādā gadījumā nav jāgaida, kad garīgtēvam būs vairāk laika vai arī iespējas ar jums pabūt kopā ilgāk.

Daudz laika nevajag lai aprakstītu garīgtēvam, kādā stāvoklī esam nonākuši. Ja sirdsapziņa strādā pareizi, cilvēks savu stāvokli var aprakstīt divos vārdos. Taču, ja cilvēkā valda juceklis, var izrunāt daudz vārdu, tai pat laikā neradot garīgtēvam nekādu priekšstatu par savu stāvokli.

- Geronda, ja grēksūdzes laikā nožēlojošais nejūt tās sāpes, kādas juta grēkošanas laikā, vai tas nozīmē, ka viņa nožēla nav patiesa?

- Ja no brīža, kad viņš izdarījis grēku, jau pagājis zināms laiks, brūce sāk savilkties un tieši tāpēc tik lielas sāpes viņš vairs nejūt. Bet uzmanīgam jābūt, lūk, kur: grēksūdzes laikā nedrīkst sevi attaisnot.

Cilvēks, kas, izsūdzot grēkus, sevi attaisnos, nesaņems iekšēju mierinājumu - lai arī cik sevi nešaustīs. Pašattaisnojumi, ar kuriem viņš piesegsies grēksūdzes laikā, kā nasta uzgulsies viņa sirdsapziņai. Smalkāk jūtīga cilvēka sirdsapziņa pat pārspīlēs savus pieļautos grēkus un, pieņemot no garīgtēva arī smagu epitīmiju (gandarīšanas uzdevumu), izjutīs neizsakāmu iepriecinājumu.

- Geronda, es kaut kur lasīju, ka nākamajā dzīvē (mūžībā) dēmoni mūs mocīs pat par vienu vienīgu ļaunu domu, ko nebūsim izsūdzējuši.

- Redzi, ja cilvēkam nav nodoma kaut ko slēpt un viņš garīgtēvam atklāj visu, ko atceras, lieta ir slēgta - tangalaškām ** vairs nav nekādas varas pār to. Taču, ja viņš apzināti kādus grēkus neizsūdzēs, par tiem gan viņš mūžībā mocīsies.

- Geronda, ja cilvēks, izsūdzējis savus jaunības grēkus, no jauna iedomājas par tiem un cieš, vai tāda attieksme pret grēkiem ir pareiza?

- Ja jaunības grēki no sirds nožēloti un izsūdzēti, mokām nav pamata, jo no brīža, kad grēki nosaukti pie grēksūdzes, Dievs tos ir piedevis. Urķēties savos vecajos grēkos pēc tam vairs nevajag, sevišķi miesīgajos, jo, tā darot, iespējams savainoties.

Uzticēšanās garīgtēvam

- Geronda, ja garīgtēvs nostrostē cilvēku par kādu grēku un šis cilvēks, stipri sarūgtināts, noskumst, vai tas ir egoisms?

- Nu, protams, te bez egoisma neiztikt. Ja cilvēkā būs skumjas pēc Dieva, viņš tajās radīs arī dievišķu mierinājumu. Viņš arī pieaugs, jo centīsies šo grēku vairs nedarīt. Pie grēksūdzes jāatklāj garīgtēvam grūtības, iedomas (помыслы), kritieni, ar prieku pieņemot no tā gan maigus, gan stingrus vārdus, jo, kā pirmā, tā otrā gadījumā, garīgtēvs, mīlestības un rūpju mudināts, gādās par grēkus nožēlojušā dvēseles pieaugsmi.

- Geronda, bet ja cilvēkam kaut kas liekas citādāk, nekā viņa garīgtēvam, vai palikt pie sava ir derīgi dvēselei?

- Nē, nav derīgi, jo šis cilvēks nezina, kas slēpjas aiz šīs vai citas norises, ko viņš sliecas uzskatīt par nepareizu. Piemēram, lai cilvēks saprastu šos vai citus garīgtēva rīcības motīvus, pēdējam būtu jāatklāj grēksūdzes noslēpums un jāpastāsta, ko tas uzzinājis no kāda cita cilvēka grēksūdzes. Vai var atklāt grēksūdzes noslēpumu? Protams, ka ne.

- Geronda, vai cilvēks ir vainīgs, ja viņš nepareizi sapratis to, ko viņam sacījis garīgtēvs?

- Skaties: ja jau sākotnēji viņš gribējis no garīgtēva dzirdēt atbildi, kas viņam liktos apmierinoša, un ja viņa prātu šī vēlme ir pārņēmusi, vainīgs vienalga ir viņš, neskatoties pat uz to, ka nepareizi sapratis garīgtēvu. Daži savu personīgo gribu pārvērš “Dieva gribā”. Piemēram, cilvēks vaicā garīgtēvam par problēmu, ar kādu tas saskāries, taču savās iedomās jau pieķēries šīs problēmas atrisināšanas veidam, kas ir pa prātam viņam pašam. Garīgtēvs stāsta šim cilvēkam, kas būtu jādara, bet tas sacīto saprot tā, it kā garīgtēvs būtu licis viņam rīkoties atbilstoši lēmumam, kādu jau pieņēmis viņš pats.

Pēc grēksūdzes

- Geronda, vai var attaisnot stāvokli, ja arī pēc grēksūdzes dvēsele turpina just smagumu?

- Kālab just kaut kādu smagumu? Ar pareizu grēksūdzi viss vecais nodzēšas. Tiek atvērti jauni “kredītu konti”. Nonāk Dieva svētība (благодать) un cilvēks pilnībā mainās. Pazūd apjukums, ieļaunojums, dvēseles trauksme un iestājas klusums, izlīgums. Šīs pārmaiņas arī ārēji ir tik ļoti manāmas, ka dažiem cilvēkiem es iesaku nofotogrāfēties pirms grēksūdzes un pēc, lai arī viņi paši pārliecinātos par šīm jaukajām pārmaiņām, kādas ar tiem notikušas. Cilvēka iekšējais garīgais stāvoklis atspoguļojas viņa sejā. Baznīcas Svētnoslēpumi (Таинства, Sakramenti) dara brīnumus. Tuvojoties Dievcilvēkam Jēzum Kristum, arī pats cilvēks kļūst par dievu (pēc žēlastības, по Благодати), kā rezultātā viņš izstaro gaismu un dievišķā svētība kļūst pamanāma arī citiem.

1. Блаженной памяти - старец Паисий Святогорец. Слова. Т. 3. Духовная борьба. М.: Святая Гора, 2003.

2. Geronda - starecs (garīgās pieredzes un sirdskaidrās dzīves dēļ ar viedumu Dieva apbalvotais)

Tulkoja Elisejs,  21.03.2009.

Permalink

Tabita, 20.03.2009.

Atceroties pagājušā gada 21. martu, iestājas kluss, gaišs saviļņojums, jo tieši šajā dienā mani uzņēma Pareizticības šķirstā. Kā lai neviļņojas?! Un tā nesen Kunga Sagaidīšanas svētkos pēc Dievišķās Liturģijas Jēkabpils Sv. Gara klosterī lēnām soļoju uz Krustpils staciju, sniga sīkām, retām pārsliņām, un bija tāda nesatricināma sajūta, ka eju kopā ar Kristu. Nebija ne noguruma, ne žēluma par to, ka esmu atkal šķīrusies no saviem tuviniekiem. Tāds brīdis, kurā kaut nedaudz apzināti saucu uz Dievu: ko lai Tev pienesu un kā lai Tev pateicos par visu, ko Tu man Savā žēlastībā esi dāvājis?

Tik ļoti Dievs mani ir sargājis! Jo tajā vidē, kādā es augu, kādā aizritēja mani pusaudzes gadi un ar tām kaislīgajām, grēcīgajām tieksmēm, kādas man pašai piemita (un piemīt!), bez Dieva žēlastības, bez Viņa nodoma, apredzības un gādības es taču būtu kritusi neatgriezeniski... Kungs ar Savu Miesu un Asinīm šķīstī un dziedina gan mūsu dvēseli, gan miesu, un katra rēta pamazām pārstāj sāpēt, aizaug un reizēm nemaz vairs nav redzama, bet tā ierakstās mūsu grāmatā – slimības vēsturē. 

Un tas, lūk, ir mīlestības jautājums – pienest sevi Dievam pēc iespējas tīrāku, veselāku. Starecs Paīsijs Svētkalnietis saka – Dievam jāpienes pats labākais (upuris) – tīra vaska svece, tīra eļļa, kas der arī uzturam, tīra lūgšana utt. Protams, Dievs mūs pieņems arī sašūtus, ieģipsētus, reanimētus, bet tas ir līdzīgi kā “ieiet galošās Debesu Valstībā” (starecs Paīsijs).

Tāpēc man ļoti mīļas ir šīs 18. psalma rindas: "Dievs apjož mani ar spēku un dara līdzenus manus ceļus, Viņš man devis stirnu kājas un pacēlis mani augstā vietā" (Ps. 18, 33-34).

No sirds pateicos savam garīgajam tēvam, visiem brāļiem un māsām, kas mani tik ļoti žēlo, pamāca un tik daudz palīdz!

Permalink

Kad "Ruu" atsūtīja savu liecību par cīņu ar pašnāvības domām un citiem no dzīves un ģimenes prom vilinošiem pārbaudījumiem, vēstulē viņa piebilda, ka grib liecināt arī par savu bērnu, kas pasaulē nāca ilgi un ļoti smagi. Šī "Ruu" liecība ir kā ciešanu vainags iepriekšējam viņas stāstam. Vainags grieķu valodā ir "stefanos". Par Stefanu sauc manu jaunāko dēlu (15). Arī viņa nākšana pasaulē bija smaga - caur "ķeizara vārtiem", viņa mātei Annai (Līgai) esot dziļā bezsamaņā. Pēc Stefana piedzimšanas reanimācijas ārsti nedēļu cīnījās par viņas dzīvību. Arī mēs ar vecāko dēlu Jēkabu, kuram toreiz bija 8 gadi, šo nedēļu pavadījām, cīnīdamies par viņas dzīvību - lūdzāmies tik ļoti, kā laikam nekad dzīvē vēl nebijām lūgušies. Iepriecinājums un cerība bija tā, ka mēs ar Jēkabu pirmie bijām redzējuši mazo brālīti Stefanu. Mamma viņu ieraudzīja tikai tad, kad atgriezās pie samaņas. Naktī, kad dzima Stefans un gandrīz mira Anna (Līga), man piedzima Stefanam veltītā dziesma "Dēlam". Bet vispirms lai skan "Ruu" liecība. Dziesmu, ja sanāk, noklausieties pēc tam. Elisejs, 19.03.2009. 

Ruu liecība:

Dievs rada no nekā

Mēs ilgi sapņojām par bērniņu. Bet viņš nenāca un nenāca. Kad beidzot pēc vairāku gadu gaidīšanas ieņēmām mazulīti, biju tik priecīga – pavasaris, kokiem plaukst lapas un manī plaukst bērniņš. Bet prieki bija īsi. Spontānais aborts.... Zinu, ka viņa bija Magdalēna, mana meitiņa. Mans klēpis bija pārvērties par kapu manam bērnam. 

Biju dusmīga uz Dievu. Kāpēc tiem, kas negrib bērnus, viņi birst kā zirnīši no pāksts, bet tiem, kas grib – nesanāk? Kāpēc Dievs iedod, ļauj īsu brīdi priecāties un pēc tam – atņem? Vīrs gāja pie ārsta. Atklājās reproduktīvās veselības problēmas. Ārsta prognoze: labākajā gadījumā paliksiet stāvoklī, bet atkal būs spontānais aborts... Kļuvu vēl dusmīgāka. Nu jau arī uz vīru. Kāpēc viņš nepārbaudījās ātrāk? Tad man nebūtu jāpārdzīvo tādas sāpes... Kāpēc viņš neraud kopā ar mani, bet saka: „patiesība ir tikai viena, un tā ir vienkārša: Dievs. Paļaujies uz Viņu!” 

Biju dusmīga arī uz sevi. Ko es izdarīju nepareizi? Varbūt es šo bērniņu negribēju pietiekami stipri, lai viņš dzīvotu? Varbūt pie visa vainīgas tās domas, kas mirklīgi iešāvās prātā, uzzinot, ka esmu stāvoklī – ka neesmu gatava bērnam?

Tik daudz dusmu... es varēju vienīgi raudāt pie Dieva. Skatīties Viņa caurdurtajās rokās un raudāt. Savās sāpēs dalījos ar kādu mācītāju. Viņš teica: „Bērni nāk tad, kad Dieva griba notiek.” Šos vārdus paturēju sirdī, bet joprojām dusmojos: tātad Dievs negrib? Kāpēc tad manī ir tādas slāpes? Vīrs izgāja dārgu ārstēšanas kursu, bet rezultāts – apaļa nulle. Biju tā cerējusi, ka kaut kas varētu mainīties! Lai gan ar prātu sapratu, ka vīrs ne pie kā nav vainīgs, tomēr iekšēji dusmojos. Mums palika arvien grūtāk sarunāties. Mēs vai nu klusējām, vai līdz nelabumam strīdējāmies par sīkumiem. 

Tad saņēmām uzaicinājumu vasarā braukt uz Kānas kristīgo ģimeņu kustības rīkoto nometni Vecpiebalgā.. Pa ceļam paspējām pamatīgi saplēsties. Kāpēc jābrauc uz pasākumu, par kuru nekas nav zināms? Kāpēc jātērē vienīgā atvaļinājuma nedēļa kaut kam, par ko vispār nav saprotams, kas tur notiks?

Nedēļas vidū gribēju braukt mājās. Man šķita par grūtu ieskatīties sevī, mūsu attiecībās un atgriezties pie Dieva. Likās, ka vienkārši nemāku dzīvot laulībā, jo man ir pārāk cieta sirds un neprotu piedot. Tajā vakarā pirms gulētiešanas kopā ar vīru lasījām Rakstus, lūdzāmies un pēc tam dalījāmies. Vīrs teica: kamēr es runāju, viņš visu dzirdējis, bet vienlaikus uz īsu brīdi iekritis it kā miegā un redzējis vīziju: mēs abi roku rokā kāpjam bākā, kuras galā spīd spoža gaisma. Kāpnes ir stāvas, šauras un augstas. Vienā brīdī abi nobīstamies un gribam griezties atpakaļ, bet pakāpienu uz leju nav... Ir tikai augšup, uz gaismu. Šis redzējums mums abiem bija liels stiprinājums. 

Dievs strādāja ar mūsu sirdīm, un abi bijām Viņa priekšā uz ceļiem. Kānas brālīši un māsiņas par mums aizlūdza. Lūdzoties nespēju uzlūkot krustu, tik necienīga un vainīga Dieva priekšā jutos. Arī par to, ka savā egoismā biju akla pret vīru. Drebēdama pie visām miesām saucu skaļā balsī: Tētiņ, lūdzu, piedod manu lepnību, pieņem mani atpakaļ, lūdzu, lūdzu, pieņem, es esmu nabaga bez Tevis, es nevaru bez Tevis, Tētiņ! Tētiņ, es atsakos no visiem saviem sapņiem un vēlmēm, es atsakos no sava visdārgākā sapņa – no ilgām pēc bērniem, lai notiek Tavs prāts, tikai pieņem mani atpakaļ! Es dzirdēju, ka vīrs man blakus raud balsī, bet brāļi un māsas skaļi slavē Kungu... Bet tajā brīdī tur biju tikai es un Tēvs. Pēc tam mani pārņēma pārdabisks miers, tāds iekšējs klusums, kurā bija tikai viena doma: nu viss ir Tavās rokās, Kungs. 

Pēc šīs Kānas nedēļas, kur Kungs pārvēta vīnā ūdeni mūsos, mēs ik dienas vienā prātā un garā lūdzām: „Kungs, ja tu gribi mūs svētīt ar bērniem, mēs būsim pateicīgi. Tomēr, ja tā nav Tava griba, lūdzu, māci mums to pieņemt, un rādi, kā varam Tev kalpot.” Manī arī ienāca miers par Magdalēnu –viņa nāca no Tēva un atgriezās pie Viņa.

Reiz vīrs piedalījās Kristīgā radio konkursā un laimēja Dž. Dobsona grāmatu „Zēnu audzināšana”, bet kaut kā sanāca, ka viņš to nedabūja. Par šo gadījumu aizmirsu līdz brīdim, kad skaidri zināju: šodien mēs ieņēmām bērniņu, šodien Dievs pār mums ir izlējis Savu žēlastību. Tomēr skaļi to neteicu – ja nu tās ir tikai manas iedomas?! Gaidīju 10 dienas, lai nodotu grūtniecības hormona HCG analīzes. Tas parāda grūtniecību ļoti agrīnā laikā. Vēl pirms rezultātu saņemšanas biju pilnīgi pārliecināta, ka gaidu bērniņu. HCG 8,13! – pavisam, pavisam mazs skaitlis (par grūtniecību var runāt no 5), bet tas apliecināja, ka esam svētīti ar bērniņu! 

Tovakar mums bija norunāts randiņš kafejnīcā. Domāju – kā paziņot vīram prieka vēsti? Vajadzētu kaut kā īpaši. Bet es tā staroju, ka pirmais jautājums, ko dzirdēju no vīra: „Tu esi stāvoklī?” :)  - „Jā!” Viņa pirmais komentārs: „Mans puika noķēra zivi!” (Ir tāda frāze filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Biju pārsteigta un prasīju: kāpēc esi tik pārliecināts, ka tas ir puika? Viņš teica: vienkārši zinu!:) Vēlāk atcerējāmies gadījumu ar „Zēnu audzināšanu”, turklāt tajā laikā es jau biju stāvoklī 

Grūtniecība bija ar sarežģījumiem. Paaugstināts tonuss, spontānā aborta un priekšlaicīgu dzemdību risks. Visu laiku uz saglabāšanām, saudzīgā režīmā. Man bija sajūta, ka sātans grib nozagt mūsu bērniņu. Bailes un iepriekšējā pieredze kā ēna vilkās līdzi. Bija brīži, kad zuda cerības, bet ļoti palīdzēja vīra atbalsts un mudinājumi paļauties uz To Kungu. Mēs šo bērniņu iznēsājām abi kopā. 

15. grūtniecības nedēļā atklājās, ka man ir anti - fosfolipīdu sindroms (AFLS). Vienkāršoti runājot, asinis pārāk biezas. Ikdienā tas netraucē, bet grūtniecības laikā rada sarežģījumus – placentā var veidoties trombozes un bērniņš aiziet bojā. Ārste brīnījās, kā vispār esmu palikusi stāvoklī un kā tik ilgi nostaigājusi. Sapratu, ka tas ir vēl viens Dieva brīnums un žēlastības zīme. 

20./21. grūtniecības nedēļā darbā noģību. Kolēģi izsauca „ātros.” Lai gan biju jau atjēgusies, ārsti nolēma vest mani uz Stradiņiem. Dīvaini, jo tuvāk būtu 1. slimnīca, turklāt tur strādāja mana ginekoloģe. Stradiņos ir grūtniecības patoloģiju nodaļa. Sākumā dežūrārste bija neapmierināta, kāpēc esmu atvesta - ģībšana grūtniecēm esot normāla parādība. Teicu, ka uz palikšanu nemaz netaisos. Viņa paņēma Mātes pasi un tad tonis mainījās. Pēc brīža ārste devās uz operāciju zāli, bet māsiņa sāka stāstīt, ka man viņa jāsagaida, jo daktere vēlas ar mani nopietni aprunāties. Izrādījās, man būtu katru dienu jāšpricē zāles asins sašķidrināšanai. Teicu, ka vispirms gribu konsultēties ar savu ārsti. Tad daktere pateica atklāti: jūsu bērns var aiziet bojā placentas nepietiekamības dēļ. AFLS bīstamība esot tieši vēlīnā grūtniecības periodā, pēdējā trimestrī, kad placenta tiek izmantota vairāk, bet trombožu dēļ tās kapacitāte ir nepietiekama. Tas mani pārliecināja. Biju satraukusies, ka zāles nesaņēmu ātrāk, bet vīrs atkal mierināja: viss notiek savā laikā.

28. grūtniecības nedēļā pēc kārtējās apskates daktere iespricēja zāles, lai veicinātu bērniņam plaušu nobriešanu, un sūtīja mani mājās kravāt koferus un taisīties uz dzemdību namu. Bet tajā pašā laikā piebilda: tomēr atceries, ka grūtniecību nevada ārsts. Gāju pa ielu un raudāju. Kādas dzemdības 28. nedēļā?! Mans bērniņš taču vēl nav iznēsāts, vēl 3 mēnešus viņam jāaug manās miesās! Lūdzu Dievam: Kungs, ļauj kaut tikai pāris nedēļas bērniņam palikt. Tā es lūdzu ik pa divām nedēļām, bet daktere brīnījās, kāpēc joprojām neesmu dzemdējusi.:) 38. grūtniecības nedēļā nonācu Stradiņos LOR nodaļā ar smagu auss iekaisumu. Meitenes palātā vēl smējās – tu jau varēsi pa taisno uz blakus māju iet! Kādā 3 - 4. dienā jutu – puika labu laiku manās miesās vairs nekustas. Biju asarās. Mani pārņēma panika, lūdzu dežūrārstam, lai aizsūta uz blakus māju, uz dzemdību nodaļu paklausīties tonīšus. Tos ilgi nevarēja atrast un, kad atrada, izrādījās, ka tie ir slikti. Puika hroniskā skābekļa badā. Jātaisa ķeizars!

Bažas par to, vai mazulim viss būs kārtībā; dīvainā sajūta, ka pēc neilga laika varēšu pakutināt peciņas, kas 9 mēnešus kutināja manu punci no iekšpuses; apziņa, ka mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš un ķirurģiska operācija pirmo reizi dzīvē: tas viss pēkšņi izraisīja histēriskas raudas tieši pirms anestēzijas ievadīšanas. Mani pārņēma panika, kratījos drebuļos un raudāju skaļā balsī kā bērns, nespējot nomierināties. Un tad anestēzijas māsiņa, kuru redzēju pirmo reizi dzīvē, gluži vienkārši, nesakot ne vārda, apskāva mani un samīļoja.... 

Dieva bērniņš Gregors. Pirms vēl radīts manās miesās, Kunga pazīts un izredzēts. Kopš ieņemšanas brīža ļoti mīlēts, svētīts un sargāts. Bērni tiešām nāk, kad Dieva griba notiek. Kungs rada no nekā. Viņam nav šķērslis sliktas analīzes un biedējošas ārstu prognozes. Viņš padara auglīgu to, kas ir neauglīgs. Viņš ir Radītājs! Atsakoties no saviem plāniem, mēs ļaujam notikt Dieva gribai mūsu dzīvēs. Tā ir Mīlestības griba. Pateicība Kungam!:)

Ruu, 17.03.2009.

Permalink

Tabita, 18.03.2009.

Medicīnas zinātņu doktors, tēvs Anatolijs (Berestovs): “Sātanisms izplatās kā sociāla parādība”

Pirms pāris dienām, ciemojoties pie vecākiem, izdzirdēju, ka mana māsīca, kas mācās 9. klasē, kopā ar savas pamatskolas bērniem un skolotājiem aizbraukusi uz Dailes teātra izrādi Drakula. Svešās asinis. Te nu bija tā reize, kad nesavaldījos un, gluži kā teikts stareca Paīsija pēdējā tulkojumā – “svētās dusmās” iesaucos: “Tā izrāde taču ir ļaunums!” Bez mūsdienu Drakulas tur ir arī citi sātanisti, rituāla slepkavība; nobeigumā četri kaili vīrieši iznes uz skatuves lielus apzeltītus krustus, un tas viss – it kā aiz nevainīga postmodernisma plīvura...

Ar sāpēm par to domājot, kā vienmēr – ne bez Dieva gādības, uzgāju materiālu, kas ir veltīts šai un līdzīgām tēmām. Iztulkoju fragmentu no pareizticīgo video portāla media.tv-soyuz.ru intervijas ar medicīnas zinātņu doktoru, Sv. taisnprātīgā Kronštates Jāņa Dvēseles aprūpes centra Maskavā vadītāju priestermūku Anatoliju (Berestovu). Sākumā tēvs Anatolijs vairāk runā par ekstrasensu, zīlnieku u. tml. iedarbību uz cilvēka psihi un veselību, bet pēc tam pievēršas sātanisma tēmai, tā milzīgajai ietekmei sevišķi uz bērniem un jauniešiem.

- Kad cilvēks vēršas pie zīlniecēm, un pēc tam viņam mājās pannas sāk lidot pa gaisu, tad tas ir atstājis ļoti spēcīgu ietekmi. Tas notiek ļoti bieži. Poltergeists (rēgošanās – tulk.) visbiežāk sākas pēc vēršanās pie okultistiem. Mēs Dvēseles aprūpes centrā reabilitējam tādas personas, kas cietušas no okultisma un tā saucamajām totalitārajām sektām. Savas darbības 10 gadu laikā mēs esam pieņēmuši vairāk nekā 30 000 no okultisma cietušu cilvēku. Es pieņēmu divas sievietes – dažādos laikos, savstarpēji nepazīstamas, kas spiritiskā seansa laikā izsauca velnus. Viņu dzīvokļos pēc tam sāka norisināties neaprakstāmas parādības. Viņas beigās nokļuva psihiatriskajā slimnīcā un ārstēšanai praktiski nepakļāvās, izņemot ilgstošas garīgas sarunas; pēc grēksūdzes un atteikšanās no okultisma viņu stāvoklis sāka mazliet uzlaboties. Pēc dzīvokļu iesvētīšanas Poltergeists zaudēja savu intensivitāti, bet vienalga turpinājās vairāku gadu garumā. Tas ir ļoti nopietni. Rietumos ekstrasensus nesauc par ekstrasensiem, viņus sauc par magiem; tā tas arī ir.

- Tas attiecas uz pilnīgi visiem?

- Kā likums. Tas var pastiprināties laika gaitā, nav obligāti uzreiz. Piemēram, atnāk cilvēks pie ekstrasensa ar kādu slimību, viņš darbojas ar rokām, lasa kaut kādus vārdus, cilvēkam pāriet sāpes, viņš kļūst ārēji vesels, bet paiet divi, trīs, pieci mēneši un slimība parādās atkal un vēršanās pie ārstiem jau kļūst bezjēdzīga. Mēs novērojām, ka ļoti bieži pēc okultisma nodarbībām cilvēkam attīstās audzējs – vēzis un īsā laikā sasniedz milzu izmērus. Pirmo gadījumu es novēroju, kad tiek izmantota pazīstamā Kašpirovska metode, toreiz es strādāju Valsts bērnu slimnīcas neiroloģijas nodaļā Maskavā. Mēs izmeklējām bērnu ar deniņu-paura audzēju galvas smadzeņu apvidū. Audzējs bija neliels, operējams. Bērnu gatavoja operācijai, bet māte viņu uz nedēļu aizveda mājās un, nosēdinot pie televizora, sāka viņu ārstēt ar Kašpirovska seansiem. Viņa ierakstīja seansus arī videokasetēs. Kad pēc 10 dienām bērns nonāca pie mums slimnīcā, mēs neticējām savām acīm. Veicot datortomogrāfiju, mēs izbrīnījāmies. Audzējs jau aizņēma visu galvas smadzeņu puslodi. No 30 000 cilvēku, ko mēs esam pieņēmuši, katrs desmitais nāca ar attīstījušos audzēju. Lūk, ko nozīmē nekaitīgais okultisms! Paši burvji savu dzīvi beidz trijos veidos. Tas ir vai nu vēzis, vai pašnāvība, vai traģiska nāve. Viņu kļūst arvien vairāk. Grāmatā “Zvēra skaitlis”, kas iznāca 1996. gadā, es rakstīju, ka pēc oficiālajiem datiem toreiz bija viens burvis uz 550 Maskavas iedzīvotājiem. Ir pagājuši 12 gadi; zinu, ka viņu skaists Krievijā ir pieaudzis.

- Kāpēc tas notiek?

- No vienas puses, nezināšana, no otras puses – neparasta lepnība, un no trešās – atceraties, kā sātans paaugstināja Ievu – “Esiet kā dievi”. Lūk, okultisti cenšas būt kā dievi, pat vēl vairāk. Paskatieties, mūsu māksla pieļauj izdot briesmīgas filmas – “Meistars un Margarita” (runa ir par režisora Vladimira Bortko 2005. gada filmu astoņās sērijās – tulk.), nav ko teikt, filma ir pasniegta lieliski. Nabaga aktieri spēlē spīdoši. Jūs zināt, kādu izšķirošu lomu viņi nospēlēja Krievijā? Parādās kaut kāda tolerance pret maģiskām parādībām. No tām vairs nebaidās. Sātanisms izplatās kā sociāla parādība. Piemēram, Maskavas skolās jau katrā klasē ir kāds sātanists. Ja skolotājs ir sātanists, tad klasē būs jau vairāki sātanisti. Bet tā taču ir psihiska novirze, ko iepotē narkotikas, bērnu sekss, homoseksuālisms un rituālu slepkavības. Maskavā attīstās tā saucamā “gotu kustība”. Bet viņi ir briesmīgāki par amerikāņu sātanistiem. Gotu vidū pastāv rituāla pašnāvības. Sākumā viņi dzer dzīvnieku asinis, un nobeidz visu ar slepkavību. Tas skaitās augstākais kalpošanas sātanam rituāls. Mums nākas tam atvēlēt ļoti daudz uzmanības, bet diemžēl mūs nedzird ne MVD, ne prokuratūra, ne FIB – nekādas tiesībsargājošās iestādes mūs nedzird. Par mums labākajā gadījumā ņirdzīgi pasmejas. Bet tā taču kļūst par visas sabiedrības parādību. Mums ir 6 miljoni narkomānu, no kuriem atkarīgie ir apmēram 3 miljoni; ir simtiem tūkstoši sātanistu – un par to neviens nekliedz.

- Stājoties viņu vidū, cilvēks apliecina, ka viņš paklanās nelabajam?

- Nelabais kļūst par galveno varoni jauniešiem, kā, piemēram, “Meistarā un Margaritā”: ne Kristus, bet nelabais. Bērni un pusaudži to redz un tādā veidā izglītojas.

- Nedomāju, ka sātanisms sāka pieaugt pēc filmas “Meistars un Margarita”...

- Nē, bet tā veicina tāpat kā filmas par Hariju Poteru. Tās kļuva par spēcīgu grūdienu šai sātanisma parādībai. Mēs aizmirstam par bīstamību!

- Tēv Anatolij, es saprotu, ka cilvēki tagad izvēlas – kāds okultismu, kāds sātanismu... Bet kāpēc tad Kristum netic?

- Iepriekš mēs runājām par tādu briesmīgu parādību kā aborts, ķēniņa Hēroda laika parādību mūsdienās; tā ir briesmīga parādība, bet šīm lietām jānotiek pēdējos laikos. Mēs varam televīzijas skatītājiem paspilgtināt šo Apokalipsi, bet izmainīt situāciju nav mūsu spēkos. Kāpēc tas notiek? Mēs tiecamies dzīvot ērtību dēļ, tālāk no Dieva. Es izbrīnījos par bulgāru tautu, kad biju Bulgārijā: viņi cītīgi kontaktējas ar protestantiem tāpēc, ka tad, ja sekosi Pareizticībai, tev būs no kaut kā jāatsakās: no iedzeršanas, no netiklības, no narkotikām un no daudz kā cita. Pasaule visapkārt auž savus sātaniskos tīklus, un daudzi tajos sapinas. “Ņem no dzīves visu!” – lūk, šodienas jauniešu devīze. Bet vecāki tam neko nevar likt pretī tāpēc, ka viņi bezdievīgās varas 75 valdīšanas gados paši ir novērsušies no Kristus

Permalink

No stareca Paīsija Svētkalnieša piemiņai veltīto grāmatu piektā sējuma "Kaislības un tikumi"

Pavērs dusmas pret kaislībām

- Geronda *, es gribu atbrīvoties no dusmām. Redzu, ka mūkam tās ir nevietā.

- Dusmas, tīras dusmas - tas ir dvēseles spēks. Ja pēc dabas lēnprātīgam cilvēkam šī rakstura īpašība palīdz viņam viņa garīgajā pilnveidē, tad dusmīgajam no spēka, kas mīt viņa raksturā labums ir divtik liels, ja vien viņš šo dusmu spēku lietos pret kaislībām un ļauno. Ja viņš nelietos šo spēku pareizi, to izmantos nelabais. Ja pēc dabas maigs cilvēks nepacentīsies iemantot vīrišķību, tad lielas lietas paveikt viņš nebūs spējīgs. Bet ja dusmīgais būs nolēmis paveikt ko lielu un pavērsīs savas dusmas pret ļaunumu, tad varam uzskatīt, ka darbs jau padarīts. Tāpēc garīgās dzīves virsotnes sasniedz cilvēki, kuros ir neprāta dzirkstelīte. 

- Geronda, tātad man vajadzēja dusmoties uz nelabo, nevis uz savām māsām.

- Redzi, sākumā cilvēks dusmojas uz citiem, pēc tam, ja varonīgi pildīs ticības darbus, sāk dusmoties uz tangalašku **, bet beigās nonāk pie tā, ka dusmojas tikai uz savu veco cilvēku, uz savām kaislībām. Tāpēc pacenties dusmoties tikai uz tangalašku un uz savām kaislībām, nevis uz māsām.

- Geronda, manas dusmas un spītība, vai tās ir bērnišķīgas kaislības?

- Nē, dārgā. Ir saprotami, ja niknojas mazs bērns, klabina kājelēm un brēc "negribu, nedarīšu!" Taču pieaugot viņam no tā jāatbrīvojas, saglabājot tikai bērna vienkāršību, dabiskumu, nevis savas bērnišķās glupības. Zinām taču, līdz kam tās var novest. Dusmās dauza galvu pret sienu. Labi, ka Dievs tā iekārtojis, ka galva cilvēkam ir cieta un nekas tam nenotiek. Cits plēš nost drēbes. Bija kāds cilvēks, kurš katru dienu plosīja savu kreklu. Saplosīja to strēmelītēs, lai tikai dusmas neizgāztu uz citiem.

- Tad jau sanāk, ka dusmas ir niknuma izmēšana?

- Jā, bet vai nav labāk dusmas izmēzt uz savu veco cilvēku, nekā uz citiem? 

Kāpēc mēs dusmojamies

- Man liekas, ka es nevis dusmojos, bet vienkārši satraucos.

- Tas ir, kā? Ja satraucies, tad tev jāparaugās, vai tevī nav dusmu kaislības. Viena lieta ir, ja kāds satraukumā pasaka asu vārdu, tāpēc, ka viņš ir noguris  vai sāp galva, vai ir kaut kādas problēmas u.t.t. Cits, savukārt, arī uz vienkāršu sveicienu var atbildēt: "Liec taču mani mierā!" - lai gan neko sliktu neviens viņam nav pateicis, tikai "labdien". Ja cilvēkam ir nogurums vai kādas sāpes, viņš tā reaģē. Pat vispacietīgākais ēzelītis, ja to apkrāmē pār mēru, sāks spārdīties.

- Kad es neesmu mierā ar sevi, mani satrauc katrs sīkums.

- Ja tu neesi mierā ar sevi, tas nozīmē, ka tev ir garīga mazspēja, un nav brīnums, ka tu tā reaģē. Kad cilvēks ir slims, viņš reizēm nogurst pat no runas skaņām. Ja viņš ir sliktā garīgā formā, notiek tieši tas pats - viņam nav modrības, pacietības, iecietības.

- Geronda, kāpēc es dusmojos pat mazākā iemesla dēļ?

- Tu dusmojies tāpēc, ka domā: vainīgi vienmēr ir citi. Dusmas tev rodas no tā, ka attiecībā pret citiem tu pieņem iedomas (помыслы), kas piestājas no kreisās puses. Ja pieņemsi iedomas, kas nāk no labās puses, pat uzmanību nepievērsīsi tam, ko tev un kā tev kāds kaut ko pateicis. Uzņemsies atbildību pati un nedusmosies.

- Geronda, nu nevaru noticēt tam, ka vienmēr vainīga esmu tieši es.

- Izskatās, ka tevī ir slēpta lepnība. Skaties, esi uzmanīga, jo dusmas sevī nest pašattaisnošanos, lepnību, nepacietību, bezkaunību.

- Geronda, kāpēc cilvēki šodien ir tik viegli satraucami?

- Tagad pat mušas satraucas. Tām piemīt ietiepība, neatlaidība. Agrāk, ja tu mušai pamāji, viņa aizlidoja. Šodien - stūrgalvīgi tup... Bet patiesība ir arī tā, ka mūsdienās viens otrs darbošanās veids ne tikai nepalīdz sasniegt dvēseles mieru, bet pat pēc dabas mierīgo padara nervozu. 

- Kāpēc tagad, kad dzīvoju klosterī, nedusmojos, bet, vēl pasaulē dzīvodama, dusmojos?

- Bieži ārēju iemeslu dēļ cilvēks izjūt neapmierinātību un neiztur, jo negūst apmierinājumu no tā, ko dara, vēlēdamies pavisam ko citu. Tāds satraukums ir kā ārēji putekļi. Kad cilvēks atrod to, pēc kā tiecies, tie izgaist.

- Geronda, vai sašutums rodas no egoisma?

- Ne vienmēr. Ir arī taisnīgas, svētas dusmas. Pravietis Mozus turēja rokās baušļu galdiņus, taču kad viņš ieraudzīja izraēliešus, kas upurēja zelta teļam, svētās dusmās trieca tos pret zemi un tie sašķīda. (..)

Garīgs cilvēks var arī sadusmoties, sašust, iekliegties, bet tikai nopietna garīga iemesla dēļ. Viņa iekšienē nav ļaunuma, un arī citiem viņš nenodara ļaunu. "Dusmojiet, bet negrēkojiet", vai ne tā runāja pravietis Dāvids?

"Уготовихся и не смутихся" (Пс. 118, 60 - baznīcslāvu valodā)

- Geronda, kā tad lai pārvaru dusmas?

- Tavs uzdevums ir nenonākt līdz naidam. Ja laikā nepagūsi nocelt pienu no uguns, tas pacelsies un aizskries pāri malām.

- Bet kā lai nenonāk līdz naidam?

- Jābūt modrībai. Seko sev un savaldi savu naidu, lai kaislība nedzītu tevī saknes. Citādi arī pēc tam, kad gribēs to nocirst ar cirvi, tā dos aizvien jaunus dzinumus. Atceries pravieša Dāvida sacīto: "Уготовихся и не смутихся".  Zini, kā rīkojās kāds mūks? Izejot no celles, viņš pārkrustījās un sacīja: "Mans Dievs, pasargā mani pārbaudījumos." Viņš bija gatavs sastapt pārbaudījumus. Viņš stāvēja kā sardzē. Raudzījās, no kuras puses pārbaudījums nāks, lai no tā aizsargātos. Ja kāds brālis viņam iedeva kaut ko sliktu, viņš bija gatavs un atbildēja tam lēnprātīgi un pazemīgi. Arī tu dari tāpat.

- Geronda, reizēm, kad ir pārbaudījumi, es sev saku: "Paklusēšu", bet galu galā neizturu, nesavaldos.

- Ko nozīmē - nesavaldos? Un kur pēc tam nesavaldītais paliek? Sadeg? Izskatās, ka tevī maz pazemības, tāpēc arī izturi līdz zināmai robežai, bet pēc tam ļaujies nesavaldībai. Vajag tikai pavisam nedaudz pazemības. Pirms runā, trīs reizes palūdzies Jēzus lūgšanu, apskaidrībai. Kāda sieviete, kad gribēja dusmoties, sāka lūgties "Es ticu" un tikai pēc tam vēra vaļā muti. It kā pasaulīgi ļaudis, bet kā cīnās.

- Geronda, kā cilvēks var uzvarēt dusmas?

- Dusmas mēs uzvaram ar pazemību un klusēšanu. Kāpēc mēs čūsku saucam par gudru? Lai arī tai ir spēcīgs ierocis - inde un tā var mūs ievainot, izdzirdot mazāko troksni, čūska ātri aizlokas prom. Tā neuzbrūk par katru cenu, bet dod vietu mūsu naidam. Tāpat arī tu, ja kāds tevi aizskar ar vārdu, neatbildi. Ar klusēšanu tu cilvēku atbruņo. Reiz kaķis Dikass manā cellē grasījās piežmiegt vardulēnu. Vardulēns ar savu klusēšanu un pazemību... pieveica kaķi. Taču ja tas būt kaut mazliet pakustējies, Dikass to satvertu, sāktu mētāt un dauzīt kā tamburīnu. 

- Kad mums ar māsu ir domstarpības un mēs katra paliekam pie sava, mēs nonākam strupceļā un rezultātā es sadusmojos.

- Redzi, vienai no divām ir jāsamierinās un jāpiekāpjas, citādi - nekā. Ja divi cilvēki caur mazām durtiņām gribēs ienest garu dēli, kādam no tiem būs jābūt pirmajam, kas ies iekšā, otrs - tikai pēc viņa, citādi viņi to neienesīs. Ja katrs paliek pie sava, tas ir tāpat, kā sist akmeni pret akmeni - dzirksteles vien lēks. Tarasas iedzīvotāji, kad kāds sīvi palika pie sava, sacīja: "Lai tavs āzis ir kaziņa, bet mans - kazlēns" (kaziņai ir liela vērtība, jo tā nes pieaugumu), - tā viņi izbēga no strīdiem. Jebkurā gadījumā, tas, kurš piekāpjas, rezultātā ir vinnētājs, jo kaut ko upurē, un tas viņam atnes prieku un mieru.

- Bet kā ir tam, kas ārēji uzvedas pareizi un piekāpjas, taču dvēselē dumpojas?

- Tas nozīmē, ka viņā vēl ir dzīvs vecais cilvēks un viņš ar to cīnās.

- Geronda, kāpēc arī tad, ja kāds pareizi uzvedas, iekšēja miera viņā nav?

- Kā lai viņā būtu miers? Lai cilvēkā būtu miers, arī iekšēji viņam jābūt pareizi orientētam. Tad atkāpjas naids, nemiers un cilvēks ieiet Dieva pasaulē. Bet kad atnāk dvēseles miers, naida bērnus tas izkauj, attīra dvēseles acis un cilvēks sāk redzēt skaidri. Tāpēc arī Kristus saka, ka tieši "miera nesēji" tiks saukti par "Dieva bērniem". (Mt.5:9)

* Geronda - starecs (garīgās pieredzes un sirdskaidrās dzīves dēļ ar viedumu Dieva apbalvotais)

* *  Tangalaška - dēmons, "besis"

Tulkoja Elisejs, 17.03.2009.

Permalink

Tabita, 16.03.2009.

Tāds dižs Noslēpums kā iešana pie Dievgalda nedrīkst būt bez asarām. Reiz pie taisnprātīgā Simeona Jaunā Teologa, pazīstama askēta un garīgā cīnītāja, sapulcējās mācekļi. Viņš sprieda par Kristus Miesas un Asiņu Noslēpumu. Visi aizkustināti klausījās viņa runu. Kāds no mācekļiem pienāk un jautā: "Tēvs, kad un cik bieži iet pie Kristus Kausa?" Viņš atbild: "Bērniņi, kad notiek liturģija, tad arī ejiet." - "Kaut vai katru dienu?" - "Jā, kad kalpo liturģiju, kad pienākas, tad arī ejiet, bet bez asarām neviens no jums lai neiet pie Kristus Kausa." - tā vienā no saviem 1973. gada sprediķiem teica Kunga Apskaidrošanās Pustiņkas (Valgundē) starecs arhimandrīts Tavrions.

Katrreiz, kad esmu Jēkabpils Sv. Gara klosterī un eju pie Dievgalda, man nākas atcerēties tēva Aleksija (Riskina) - stareca Tavriona mācekļa - pēdējo šajā klosterī kalpoto Dievišķo Liturģiju. Tas bija 2008. gada 13. aprīlī, Lielā gavēņa laikā. Tēvs Aleksijs iznāca ar Kristus Kausu, visa draudze bija uz ceļiem, un viņš aizlūzušā balsī, raudādams lasīja lūgšanu pirms Svētā Vakarēdiena. Gribas teikt - visa Baznīca raudāja... Ceru, ka nekad to neaizmirsīšu! Paldies Dievam, arī tagad Jēkabpils Sv. Gara klostera sirsnīgajā draudzē ir tādi dievgaldnieki, kas pienāk pie Kristus Kausa ar asarām!

Starecs Tavrions turpina: "Kur gan ņemt šīs asaras? Ja tu, cilvēk, padomāsi par to, cik tu esi necienīgs un vājš, cik liels gods tev tiek parādīts un kas šajā Noslēpumā tev tiek dots, tad, protams, apraudāsies. Sava necienīguma un šī Noslēpuma dižuma apziņa pamodinās tevī vēlmi un gatavību pieiet pie Kristus Kausa. Tieši tie arī ir "noteikumi". Apustulis Pāvils atgādina: Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera (1. Kor. 11, 18).

Un Dievišķā Liturģija ir iekārtota tā, ja tu uzmanīgi attieksies pret katru dievkalpojuma vārdu, tad nonāksi svētbijīgā asaru stāvoklī. [..] pienāk brīdis, kad priesteris saka: "Svētās [Dāvanas] svētiem." Tad, sakiet, vai pēc tam ir iespējams neraudāt? Mēs uzejam Debesīs, bet Debesis nolaižas pie Mums, mums tiek dota īpaši bagātīga Dieva Svētība. Tāpēc taisnīgi starecs Simeons teica: "Bez asarām nenāciet!"

Tas mums māca, cik uzmanīgi ir jāattiecas pret liturģiju. Un mēs esam ļoti atbildīgi par to, ja piedalāmies Dievišķajā Liturģijā, bet neejam pie Kristus Kausa. Iznāk, ka mums ir kaut kādi citi līdzekļi, ar kuriem mēs varam iegūt pestīšanu un justies kā Dieva bērni. Nav citu līdzekļu, ņemiet verā! Tāpēc tā Baznīca, kas dzīvo ar Kristus Kausu, ir KRISTUS BAZNĪCA. Tā dzīve, ko baro Kristus Kauss, ir KRISTĪGA dzīve. Un katrs no mums kā KRISTIETIS tikai tad ir dzīvs un derīgs Dieva Svētības trauks, kad viņš pienāk pie Kristus Kausa. Āmen."

Permalink

Dažus rakstus iepriekš pieteicām pašnāvnieku problēmu, jo par to savu komentāru bija atsūtījis reāls cilvēks. Līdzās "baizela"  komentāram publicējām arī "Ruu" atbildi viņam. Šodien "Ruu" atsūtīja savu liecības stāstu, kā no sevī ieslodzītas egoistes/pašnāvnieces pārtapa Dieva atbrīvotā grēciniecē. Ļaujot cilvēkam pašam piedzīvot sava "es" atnesto sakāvi, Dievs vienā mirklī to var apbalvot ar uzvaru. Protams, atgriešanās pie Viņa ir paša Dieva darbs cilvēkā, no kura turpmāk Tas gaida labprātīgu sadarbību. Kalnā būs jāuzkāpj pašam. Dievs tikai dos spēku. 

Elisejs, 16.03.2009.

Šis ir stāsts par manu ceļu pie Dieva

Tas bija Atmodas laiks. Tolaik ļoti slimoja mana vecākā māsa, viņai kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Mamma vairs nesaprata, ko darīt. Kādu rītu viņa pamodās ar skaidru apziņu, ka māsa jānokrista. Un loģiski likās kristīt arī pārējos trīs bērnus. Tā 12 gadu vecumā tiku nokristīta. Vienīgais, kas iespiedies atmiņā no tās dienas – ziema, aukstā Baznīca un ledains ūdens man uz galvas. Atmodas laikā pa mājām staigāja evanģelizētāji, tā mēs tikām pie bērnu Bībeles. Dažkārt TV skatījāmies multfilmas par Vecās un Jaunās derības stāstiem, tomēr es augu neticīgā ģimenē.

Bērnībā biju ļoti ievainots bērns. Ilgu laiku biju jaunākā ģimenē un tēta mīlule. Bet tad piedzima brālis un ātri vien māsiņa – un es zaudēju savas pozīcijas. Pusaudža gados man šķita, ka tēvs no manis ir novērsies, savukārt no mātes puses piedzīvoju vardarbību. Mācījos labi, bet, ja gadījās kāds trijnieks, no bailēm stundām staigāju pa pilsētu, lai tikai nebūtu jāiet mājās, kur dabūšu kāvienu... Kāvienu dabūju vienalga – ne tikai par trijnieku, bet arī par to, ka kavējos. Bailēs no soda, protams, meloju, ja meli uzpeldēja, tas atkal izraisīja jaunus pērienus... īsts apburtais loks. Rezultātā man pārgāja jebkāda vēlēšanās kaut ko mainīt – vienalga, vai centos pēc labākās sirdsapziņas vai kļūdījos, nekas nekad nebija pietiekami labi. Tētim baidījos sūdzēties, jo mamma piedraudēja, ka tad noraušos. Un tā es izaugu ar apziņu, ka esmu norakstīta, bezcerīga un nevienam nevajadzīga. Pāris reizes bēgu no mājām uz Rīgu. Domāju – pazudīšu un viss. Tomēr nākamajā dienā sāka rūkt vēders, un gāju pie krustmātes.

Man bieži uzmācās domas par pašnāvību, 16 gadu vecumā mēģināju slīcināties. Toreiz mani izglāba māte. Tas ir Dieva brīnums, jo slīcinājos Gaujā, kur ir atvari un zemūdens straumes, bet viņa nemācēja peldēt. Jau dzīvoju atsevišķi no vecākiem, bet naktīs mani joprojām vajāja murgi, ka bēgu no savas mātes un nevaru aizbēgt. Pret citiem izturējos ar aizdomām, jo nebiju īsti piedzīvojusi tādu mīlestību, kad tiec mīlēts vienkārši ne par ko. 

19 gadu vecumā „nelaimīgas mīlestības” dēļ sadzēros stipras nervu tabletes, pateicu vecākiem, ka sāp galva un iešu pagulēt, bet pati domāju: aizmigšu un vairs nepamodīšos. Miegā kaut kā biju izkritusi no gultas, vecāki izdzirdēja būkšķi un bija mēģinājuši mani piecelt, bet tas neizdevās, biju nemaņā. Toreiz „ātrie” teikuši: vēl 10 minūtes, un mēs viņu neizglābtu... Ārsti par mani teica: Dieva brīnums, ka izdzīvoja un nekļuva par invalīdi. Bet es ļoti ilgi biju nikna uz vecākiem, ka viņi toreiz mani izglāba...

Šodien saprotu, ka arī mani vecāki bija tādi paši ievainotie bērni. Paaudžu paaudzēs mātes ģimenē dzima meitas, un kāda no tām vienmēr bija grēkāzis. Tāda biju es, tāda bija mana mamma, tāda bija arī viņas māte. Man bija tipiska upura psiholoģija... Savukārt tēvs bija pārņemts ar rūpēm par iztiku. Viņa ģimenē nebija pieņemts runāt par attiecībām, tur arī nebija nekādas mīlināšanās. Viņš norobežojās no problēmām un sāpīgām lietām, un mammai bija jātiek galā ar visu vienai. Psiholoģiski tas bija ļoti smagi. Tikai tagad saprotu, ka patiesībā viņa bija depresijā. Bija arī gaiši brīži, bet ļoti ilgi tie bija izdzēsti no manas apziņas – līdz brīdim, kad Dievs mani dziedināja. 

Pēc vairākiem gadiem, kad iepazinos ar savu nākamo vīru, izrādījās, ka viņš ir kristietis. Līdz ar to - skaidrs, ka laulāsimies Baznīcā. Lai to varētu izdarīt, vispirms vajadzēja iesvētīties. Gāju uz sagatavošanās nodarbībām tikai ar vienu mērķi – lai pierādītu, cik Bībelē viss ir neloģisks un pretrunīgs. Jutos kā gaismas nesēja.:) Man patika līdzības no Jaunās derības, bet - kā literārs un filozofisks materiāls. Bija daudz jautājumu, uz kuriem neviens nevarēja īsti atbildēt. Lai gan tagad domāju, ka drīzāk es nebiju gatava klausīties. Tomēr man nebija šaubu par to, ka ir kāds augstāks spēks. Arī darba gaitās iepazinos ar vairākām luterāņu meitenēm - man viņas patika, tomēr likās tādas panaivas.

Laulības Baznīcā bija skaists pasākums. Manis pēc tolaik varējām precēties arī dzimtsarakstu nodaļā, bet Baznīcā šķita svinīgāk un skaistāk. Jau mūsu attiecību sākumā vīrs vienmēr aicināja mani uz Baznīcu, bet es centos izdomāt visvisādus attaisnojumus, lai neietu - te man „sāpēja” vēders, te galva, te pēkšņi uzmācās neizturams „nogurums.” Tomēr parasti gāju vīram līdzi, negribēdama viņu apbēdināt. Nesapratu, kāpēc jākrīt ceļos uz aukstās, cietās grīdas. Lasījumi no Bībeles likās neizprotami un garlaikoja, priesteris ar saviem sprediķiem likās vecmodīgs un atpalicis no dzīves...

Lai gan vīrs pret mani izturējās tiešām brīnišķīgi, man vienmēr bija par maz. No bērnības man vilkās līdzi tas „tu nekas neesi...” Es vienkārši neticēju, ka kāds mani var mīlēt, neko neprasot pretī. Rozā briļļu periods pagāja un man sagribējās tādu mīlestību, kā filmās rāda un grāmatās raksta – skaistus vārdus un gultu ar rožlapiņām. Tā es kļuvu par laulības pārkāpēju, bet mani sakari nesa arvien jaunas un jaunas vilšanās, un arī sirdsapziņa mani mocīja... Reiz vīrs aizbrauca komandējumā, savukārt man tajā laikā bija izbraukuma konference, kurā iepazinos ar kādu krievu puisi. Viņš izrādīja man pastiprinātu uzmanību, runāja gandrīz dzejā un, kad pēc dažām stundām braucām no Kurzemes uz Rīgu, sēdējām blakus sadevušies rociņās. Pēc tam staigājām pa krastmalu. Tas šķita tik romantiski, tik patīkami reibinoši, TIK...  Arvienvārdsakot, abiem „mīlestība no pirmā acu uzmetiena”. Mūsu attiecības attīstījās vēja ātrumā, praktiski uzreiz sākām dzīvot kopā. Atbrauca vīrs no komandējuma, es viņam pateicu, ka aizeju – ka esmu atradusi „īsto”. Viņš bija šokā. „Kā!? Pirms nedēļas tu mīli mani, bet šodien jau citu?!?” Viņam mana nodevība bija kā duncis mugurā...

Sirds dziļumos jutu, ka nerīkojos pareizi, tomēr biju kā apmāta – uzķēros uz skaistajiem vārdiem un solījumiem. Aizliegtā augļa saldums tikai piešķīra asumu sajūtām. Mēnesi nevarēju aiziet gulēt bez asarām - man bija žēl, ka nepelnīti esmu sāpinājusi vīru. Tomēr vētrainās attiecības ar jauniegūto mīlas objektu izrādījās svarīgākas un savu sirdsapziņu iemācījos ignorēt. Atceros, reiz šis puisis teica, ka manis dēļ ir gatavs sātanam dvēseli pārdot. Es atbildēju ar to pašu.... un manā dzīvē patiešām sākās elle! Izrādījās, ka „draugam” patīk iedzert un dzērumā palaist rokas. Pēc tam viņš solīja, ka tas nekad vairs neatkārtosies, bet, protams, tie bija meli. Attiecības mani dzina izmisumā. Es jutos kā zvērs krātiņā. Tas ir šausmīgi, kā mēs ar viņu plēsāmies! Biju dusmīga uz visu pasauli, man likās, ka neviens mani nesaprot, ka nevienam neesmu vajadzīga, man bija šausmīgs aizvainojums pret visu pasauli, un tas nāca jau no bērnības. Darbā biju īsta maita, jo to, ko neatļāvos pateikt viņam, izgāzu uz kolēģiem. Strādāju žurnālistikā, tāpēc, ja vajadzēja „uzcept” kādu amatpersonu, vienmēr sūtīja mani.

Bija pagājis apmēram pusgads. Juridiski joprojām nebiju šķirta. Reiz satiku uz ielas savu vīru. Viņš jautā: kā tev iet? Kaut kā sākām runāt, un pastāstīju, ka nemaz tik labi nav. Tomēr negaidīju, ka viņš mani aicinās atpakaļ vai palīdzēs, nē. Uztvēru viņu tikai kā draugu. Un bija žēl, ka esmu viņu sāpinājusi. Sākām runāties, aizgājām uz kafejnīcu. Vēlāk tikāmies apmēram reizi nedēļā, bet tās bija vienkāršas draugu sarunas. Paradoksāli, bet viņš bija vienīgais cilvēks, kurš zināja kaut cik no tā, kā man patiesībā iet. Viņš mani uzklausīja un nenosodīja, tikai allaž atkārtoja vienu un to pašu frāzi: „Lai kas notiktu, vienmēr turies pie Dieva!” Nepiegriezu tam vērību, tomēr biju pārsteigta, ka viņš vispār ar mani vēl runā, ka nepārmet un nesaka: „es jau teicu, ka tā būs”. Viņš nedeva man nekādus padomus, tikai atkal un atkal: „Lai kas notiktu, vienmēr turies pie Dieva!” Citreiz viņš man deva lasīt kristīgos žurnālus, taču arī tos es tikai krāmēju plauktā. Viņš man stāstīja par meiteni, kas viņam iepatikusies. Iedrošināju viņu, lai nekautrējas izrādīt viņai uzmanību, lai gan iekšēji jutos... greizsirdīga. Tomēr domāju - kā gan varu tā uzvesties! Tik jauks cilvēks ir pelnījis atrast sievieti, kas ir viņa labās sirds cienīga! Zini, tagad es saprotu, kāpēc par laulātiem saka: dzīves draugi. Tik tiešām - draugi uz mūžu, lai gan es taču viņu biju nodevusi, tik ļoti sāpinājusi... Tā mēs galu galā reizi nedēļā kopīgi vakariņojām, vasarā braucām kopā uz jūru - kā draugi. 

Reiz, kad man kārtējo reizi trūka naudas, radās „spīdoša” ideja – aiziet nodot asinis, lai saņemtu 3 latus. Pirms tam donoru centra kafejnīcā dod cepumus un tēju, lai paaugstinātu asinsspiedienu. Pie mana galdiņa piesēdās kāds puisis - plazmas donors. Sākām pļāpāt un beigās vienojāmies vakarā satikties. Laipnā attieksme viesa uzticēšanos, tāpēc pastāstīju, ka esmu pametusi vīru, lai aizietu pie cita. Bet jauniegūtais paziņa man saka: „Klausies, tu taču dzīvo grēkā!” Bez nosodījuma, bet ar mīlestību. Saniknojos ne pa jokam – atradies te gudrītis - mācīs mani dzīvot! Izrādījās, viņš ir kristietis. Periodiski nejauši satiku viņu uz ielas. Allaž viņš savā kaitinoši mierīgajā tonī jautāja: „Tu joprojām esi kopā ar savu piedzīvotāju? Joprojām dzīvo grēkā?” Protams, atkal biju nikna, tāpēc turpmāk, kad manīju viņu, jau laicīgi mainīju virzienu vai paslēpos kādā vārtrūmē, lai tikai nebūtu jādzird viņa jautājumi. Tomēr no domām aizbēgt nevarēju. Tagad saprotu, ka caur šo puisi Dievs klauvēja pie manas nocietinātās sirds.

Tikmēr kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Attiecības ar piedzīvotāju mani dzina izmisumā. Jutos vientuļa, nesaprasta un nevienam nevajadzīga. Centos no viņa aiziet, bet viņš vai nu ar šantāžu un draudiem, vai skaistiem solījumiem panāca, ka palieku. Biju tā sapinusies, ka negribējās dzīvot, tomēr nepietika drosmes padarīt sev galu. Tas mani dzina vēl lielākā depresijā. Dzīvoju kā agonijā. Negribēju vairs nevienu redzēt. Centos izvairīties no tikšanās ar vecākiem, māsām un brāli, draugiem. Darbā kolēģi no manis baidījās, jo dusmas un negatīvās emocijas, ko neatļāvos izteikt piedzīvotājam, bieži izgāzu pār viņiem. Vienīgais cilvēks, ar kuru kopā jutos kaut cik normāli, bija mans vīrs. Tomēr mani plosīja apziņa, ka mēs nekad nevarēsim būt kopā...
 

Reiz stāvēju astotā stāvā uz palodzes, lai izlēktu pa logu, bet mani no tās atrāva gluži kāds fizisks spēks. Es nobijos. Tomēr pašnāvības domas mani neatstāja. Tad saņēmu vēstulīti no Dieva... ruda, pūkaina kaķa izskatā! Aizgāju ciemos pie kādiem paziņām, bet viņu kaķenei bija mēnesi veci mazuļi. Runāja, ka būšot jālaiž jūrskolā. Tikmēr viens no mincīšiem bija gluži kā pielipis man – centās uzrāpties pa kāju, staigāja pakaļ. Paņēmu viņu rokās un, skatoties uz rudo ģīmīti ar baltajiem vaigiem, teicu: „Tu taču esi īsts Bonifācijs!” Agrāk man kaķi lāgā nepatika, bet nu, kad pienāca laiks doties projām, nevarēju taču dzīvnieciņu, kam devu vārdu, nolemt nāvei! Ceļā uz mājām savu lēmumu paspēju nožēlot, jo Bonis neganti ņaudēja, tomēr šķita muļķīgi vest viņu atpakaļ.

Brīžos, kad kārtējo reizi mēģināju pielikt punktu savai sagrautajai dzīvei, vienīgā doma, kas atturēja – kas notiks ar Bonīti? Kas parūpēsies par viņu? Tā Dievs man sūtīja glābšanas salmiņu kaķa izskatā. (Starp citu, arī pārējie kaķēni atrada saimniekus, neviens nenonāca jūrskolā!)

Tomēr joprojām jutos lieka. Sāku neieredzēt sevi par to, ka nespēju neko mainīt. Nu man šķita, ka patiešām būtu labāk, ja es nekad nebūtu piedzimusi.

Bija sajūta, ka staigāju pa naža asmeni. Redzēju tikai divas iespējas – vai nu beidzot izdarīšu pašnāvību, vai kāda strīda karstumā neizturēšu un nositīšu ar gludekli savu piedzīvotāju. Zemapziņā uzpeldēja doma, ka palīdzēt var tikai Dievs. „Lai kas notiktu, vienmēr turies pie Dieva,” pēkšņi atcerējos vīra sacīto. Bet kā lai eju pie Dieva, ja esmu no Viņa atteikusies? Kad gāju prom no vīra, viņš centās mani atrunāt, apelējot pie Dieva priekšā slēgtās laulības, bet es taču pati toreiz paziņoju, ka man tāds vecmodīgs Dievs, kas neko nesaprot no „īstas” mīlestības, nav vajadzīgs. Baidījos no soda un Dieva dusmām. Biju pārliecināta: man nav vairs atpakaļceļa. Visu mūžu biju sapņojusi par mīlestību, bet tad, kad man tā bija, iemainīju pret tukšiem vara zvārguļiem....

Reiz vīrs mani uzaicināja uz Jēkaba katedrāli, kur notika kopienas „Effata” dziedināšanas dievkalpojums. Ilgi negribēju iet, tomēr viņš mani pierunāja, gandrīz aiz rokas aizveda. Sirds bija tik smaga, ka nespēju normāli uztvert notiekošo. Raudāju kā mazs bērns. Pēkšņi izdzirdēju priesteri sakām, lai iznāk priekšā visi, kas ir noskumuši, nelaimīgi, grūtsirdīgi un vientuļi – visi, kam vajadzīga Dieva svētība un žēlastība. Šie vārdi bija par mani, tomēr kautrējos paklausīt aicinājumam. Kā lai es eju, ja esmu nodevēja? Man par lielu pārsteigumu, priekšā izgāja praktiski visi baznīcēni. Kad to redzēju, gāju arī es.

Pēc šī dievkalpojuma it kā nekas nemainījās – mana dzīve joprojām bija kā elle, es grimu arvien dziļāk un dziļāk. Tomēr pienāca brīdis, kad stiprākas par bailēm no Dieva soda un dzīves vientulībā izrādījās bailes no nāves, jo es piedzīvoju īstu dvēseles agoniju. Un tad es sapratu: jā, mani vecāki bija netaisni, jā, mans piedzīvotājs rīkojas cūcīgi, bet – ko daru ES? Kāda ES esmu? Un tad es sāku lūgt no visas sirds: Dievs, es esmu gatava uz visu, esmu gatava visu mūžu palikt viena, esmu gatava kaut zem tilta dzīvot, esmu pelnījusi jebkādu sodu, tikai izvelc mani no šīs elles! Dievs bija mana vienīgā cerība, lai gan es pat īsti necerēju, ka Viņš mani uzklausīs.

Pagāja kāds mēnesis, un kādu dienu pamodos ar apziņu, ka nu ir viss. Pateicu piedzīvotājam, ka šoreiz patiešām aizeju no viņa – uz visiem laikiem. Viņš, protams, neticēja, sāka atkal draudēt un lamāja mani, bet man pēkšņi tas vairs nesāpēja! Pati brīnījos par sevi, kur man tāds spēks un drosme – parasti raudāju un taisnojos, bet šoreiz ar smaidu noraudzījos viņa trakošanā. Man pat sanāca smiekli, redzot viņa trakās dusmas. Biju šokā, ka man vairs nesāp viņa nicinājums un izkliegtie zaimi. Bet viņš laikam padomāja, ka esmu sajukusi prātā un pat pirkstu man nepiedūra!

Tajā vakarā pēc darba es nezināju, kur iet. Es ļoti skaidri apzinājos: ja atgriezīšos, tā būs nāve. Man bija tikai tas, kas mugurā, makā svilpoja tukšums un līdz algai vēl bija jāgaida vairākas dienas. Bet es gāju pa ielu un gribēju dziedāt skaļā balsī: es biju brīva, beidzot BRĪVA! Man nebija nekā, bet es jutos tik priecīga par to, ka debesis ir tumši zilas un koki – apsniguši balti. Pusotru gadu manā dzīvē viss bija pelēks un drūms, un priekšā – viena vienīga bezcerība, bet nu mani vairs pat neuztrauca, kas būs rīt. Tā staigājot... nejauši (šodien gan saku: ar Dieva ziņu) satiku savu vīru! Izstāstīju, kas par lietu, bet viņš piedāvāja padzīvot pie viņa, kamēr atrodu sev dzīvokli. Mitinājāmies katrs savā istabā, un beidzot kārtīgi izrunājāmies, kas un kā ar mums bija noticis. Mēs runājām par visu, kas ar mums notika, kā no malas – jo nedomājām, ka varētu būt kopā. Sapratu, ka visas nelaimes sakne ir dzīve bez Dieva. Nevienas attiecības nevar būt piepildītas, ja tajās ir grēks.

Man bija tik ļoti žēl, ka esmu visu tā sabojājusi, ka esmu sāpinājusi savu vīru un izpostījusi savu dzīvi. Pirmo nedēļu raudāju vienā raudāšanā, bet vīrs tikai atkārtoja savu zelta frāzi: „Lai kas notiktu, vienmēr turies pie Dieva!”. Un vēl piebilda: „Noliec savas vecās pauniņas Dievam pie kājām, celies un ej tālāk!”

Ar dzīvokļa meklējumiem neveicās. Vēlāk sapratu, ka tāds bija Dieva plāns. Jutos vainīga, ka apgrūtinu vīru, bet viņš priecājās, ka vakarā mājās viņu kāds gaida un teica, lai palieku, cik ilgi vajag. Pēc dažiem mēnešiem atsākām dzīvot kā vīrs ar sievu. Vīrs ilgi man nesacīja: es tevi mīlu, lai gan jutu to no viņa attieksmes. Nebija nekādu solījumu par mūžīgo mīlestību un tamlīdzīgi. Katru dienu kopā ar viņu dzīvoju kā pēdējo, būdama pārliecināta, ka reiz viņš teiks – tas ir viss. Es peldējos šajā mīlestība un pieņemšanā. Biju pateicīga no visas sirds, tomēr šķita, ka tas ir tikai uz laiku - gribēju, tomēr neuzdrošinājos pat lūgt, lai Dievs atjaunotu mūsu laulību. Sapratu, ka neesmu to pelnījusi.

Pēc kāda laika vīrs atzinās: „Es joprojām mīlu tevi. Taču, ja tu pieļauj kaut vismazāko iespēju, ka vēlreiz varētu aiziet no manis, dari to tagad un nenāc vairs atpakaļ!” Kad atbildēju vīram, ka palikšu ar viņu, tie nebija vienkārši vārdi. Es kārtīgi padomāju, pirms atbildēt: vai es varēšu palikt uzticīga, ja mani atkal piemeklēs kārdinājumi? Vai meklēšu izlīgumu, ja vīrs mani sarūgtinās? Ja būs bēdas un grūtības? Es sapratu, kādu nepelnītu dāvanu un žēlastību saņemu. Un es vairs nevēlos šo mīlestību pazaudēt. Patiesībā šis bija mans īstais laulību solījums. Tikai tad es sapratu, ka, stāvot Baznīcā pie altāra, mēs solījām mīlestību un uzticību ne tikai viens otram, bet Dievam: jā, Tēvs, es pateicībā pieņemu Tavu dāvanu un apņemos to lietot, nevis izniekot! Dievs savu dāvanu mums abiem – mīlestību – nebija atņēmis. Nespēju aptvert, kā vīrs spēj man uzticēties. Bet viņš atbildēja: „Es redzu, kā Dievs mainījis tavu sirdi.”

Tā sanāca, ka tuvojās Lieldienas. Bijām nolēmuši braukt pie vīra vecākiem uz Latgali un paziņot, ka būsim kopā. Nebiju viņus redzējusi kopš tā laika, kad aizgāju no vīra. Bija bail un kauns viņiem rādīties acīs. Turklāt viņi ir ļoti ticīgi katoļi! Jo tuvāk bijām Rēzeknei, jo sliktāk jutos. Teicu vīram, ka braukšu atpakaļ uz Rīgu. Beigās sapratu, ka nav vairs atpakaļceļa. Gāju kā uz karātavām, biju gatava, ka mani izmetīs pa durvīm. Un vai tad arī nebūtu pelnījusi? Vecīšiem vienīgais dēls, bet es pret viņu ļaunāk kā pret ienaidnieku biju izturējusies. Durvis atvēra vīramāte. Ar asarām acīs viņa mani apskāva.... Izrunājāmies. Izrādījās, ka vīra vecāki ļoti lūguši par mani Dievu. Mani pārsteidza viņu mīlestība... Te nu tas - kad tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru – bija redzams dzīvē....

 Lieldienās gājām uz rīta sv. Misi. Un pēkšņi manas acis ir vaļā un ausis dzird! Priesteris sludina Jēzus augšāmcelšanos, un es beidzot saprotu, kāda ir Viņa upura jēga. Ka tas nav vienkārši kaut kāds Bībeles pastāstiņš, bet - Jēzus patiešām ir dzīvs! Un līdz ar Viņu vecais cilvēks manī ir piesists krustā, līdz ar Viņa augšāmcelšanos esmu piedzimusi no jauna! Alleluja! Ļaudis dziedāja, bet man no saviļņojuma un fiziski izjustā Dieva pieskāriena aizlūza balss. Raudāju no sirds un noslīgu ceļos – tik liels, tik varens, tik žēlsirdīgs un mīlošs ir mans Kungs! Manus ceļus vairs nespieda cietā Baznīcas grīda, biju tik pateicīga Dievam par Viņa žēlsirdību un mīlestību, ka biju gatava ar seju pie zemes gulēt, ja vien apkārt būtu brīva vieta.

Pateicība Viņam mūžu mūžos! Caur Kristu Viņš pieceļ necienīgu nabaga grēcinieku, atmaksā tam ar mīlestību un dod tam savu Garu! Es lūdzu tikai mazumiņu, bet Dievs pār mani izlēja bagātīgu žēlsirdību un svētību! Viņš neatstāja mani pat tad, kad atteicos no Viņa! Viņa mīlestībai nav robežu! Jēzus ir durvis, kuras ved pie Dieva. Un šīs durvis ir vaļā! „Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.” /Lk. 11:9/

Bībele, kas agrāk šķita kā pasaciņa, sāka piepildīties manā dzīvē. Ar mani notika tieši tā, kā Rakstos teikts: neticīga sieva atgriezīsies caur ticīgu vīru. Tieši tāpat kā reiz Jēzus teica sievietei, ko gribēja nomētāt ar akmeņiem, Viņš sacīja man: „Ej un negrēko vairs”! Manā nespēkā Dieva spēks atklāja savu varenību! Ar mani notika tieši tā, kā rakstīts līdzībā par pazudušo dēlu: kad grēcinieks atgriežas, Tēvs tērpj viņu visdārgākajās drānās - Kristū. Par visu, kas man ir, varu pateikties vienīgi Dievam. 

Kopš šiem notikumiem ir pagājuši aptuveni 5 gadi. Ne vienmēr esmu paklausīgs Dieva bērns, bet Tētis nekad mani nepamet. Atkal un atkal Viņš nes mani uz savām rokām... Nav cita ceļa, kā vien iet pie Jēzus, nomesties Viņa priekšā ceļos, izsūdzēt savus grēkus un atdot savu salauzto sirdi Viņam. Varu apliecināt: Dieva mīlestībai nav robežu!

Zini, es lūdzu mazumiņu, bet saņēmu daudzkārt vairāk nekā cerēju - svētītu laulību, dziedinātus dvēseles ievainojumus un mīlestību, kuras man tik ļoti pietrūka. Daudzi brīnās - kā tas iespējams. Bet ir iespējams, ja galvenais tavā dzīvē ir Dievs! Neviena sirds Dievam nav par cietu...:)

Ruu, 16.03.2009.

Permalink

Starecs Paīsijs Svētkalnietis, No grāmatas "Vēstules"

Grēknožēla

Nevienam grēciniekam nekad nepienākas krist izmisumā - tam pietiek vien nožēlot grēkus. Jo arī grēku viņam mazāk kā nelabajam, un vēl arī vainu mīkstinošie apstākļi, ka viņš ir radīts no zemes un neuzmanības dēļ sasmērējies.

Attaisnojuma mums nav, ja grēkus nožēlot un izsūdzēt negribam, bet gribam palikt sasmērējušies. Ir cilvēki, kuri, domājot, ka atkal kritīs tai pašā grēkā, pie grēksūdzes neiet, tas ir, viņi veco netīrību papildina ar vēl lielāku. Lai gan, kad tiem nosmērējas drēbes, viņi tās mazgā un uzmanās, lai tās nekļūtu netīras, un, ja uz tām atkal parādās traipi, tīra tos nost.

Der zināt, ka pat visgarīgākie cilvēki savā dzīvē nav nodrošināti pret briesmām. Tāpēc tie nepārtraukti nodrošinās Dievā, viņi paļaujas tikai uz Dievu un pārstāj paļauties tikai uz savu "es", jo "es" atnes visas garīgās nelaimes. Tālab mūki, lai paši pieaugtu garīgi un citiem sniegtu lielu un efektīvu palīdzību, nekad nelieto vārdu "es" un nekad nesaka: "Mēs glābjam pasauli", bet klusi lūdzas, un pasauli glābj Dievs.

Un tā, kas no visa augstāk sacītā izriet? Mūki nav sliņķi, nav egoisti, nav neveiksminieki, bet pēc savas gribas atsakās no panākumiem laicīgā izpratnē un pieaug garīgi.

Mūki ir tie labie evaņģēlija jaunekļi, kuri tad, kad Kristus tos aicina, nepieviļas nedz ar bagātību, nedz ar savu jaunību, bet visu to upurē un seko Kristum, nesot savu krustu un tā iegūstot dārgo pērli (Mt. 13:46), nepiesaistot sevi mānīgās dzīves tukšrosībai, jo viņi saprot, ka agri vai vēlu viss pārvērtīsies pīšļos un visi pasaulīgie veiksminieki izlaidīs savu nelaimīgo garu.

Labais Dievs lai apgaismo mūs un dod mums visiem krietnu grēknožēlu, lai mēs visi kļūtu labās paradīzes cienīgi. Āmen.

Tulkoja Elisejs, 15.03.2009.

Permalink

Režisora Andreja Tarkovska daiļrade  bija avots, kas padomju laikos daudziem bija kā sinonīms vārdiem "ticība", "garīgums", pat "baznīca". Cilvēkpielūgsmes sarkankarogotā "reliģija" par vienīgajām pieļaujamajām "ikonām" oficiāli uzskatīja mums zināmos revolūcijas vadoņu tēlus, politbiroja līderus un locekļus, darba pirmrindniekus, kosmonautus u.tml. Tātad, tikai cilvēkus. A.Tarkovska filmas ar pārcilvēcību nogurdināto padomju cilvēku acu priekšā bija kā atdzīvojušās baznīcas ikonas. Tās reizē attēloja metafizisko cilvēciskumu un ar to cieši saistīto dievišķumu. Kad A.Tarkovskis jau bija dzīves un slimības upurēts, mainījās laiki un likās - nu vairs nebūs tā, kā bija toreiz, nu varēs būt tā, kā to savās filmās mums novēlēja A.Tarkovskis. Taču sanāca pavisam citādāk. Paldies Dievam, Baznīcas ir kļuvušas pieejamas, par ticību mūsu valstī pagaidām nevajā (lai gan Eiropas kaimiņvalstīs jau vajā), bet vai režisora filmas tēlos mums novēlētā garīguma kļuvis vairāk? Zemāk lasāmo A.Tarkovska citātu 90-tajos izgriezām no kāda "Literatūras un Mākslas" numura. Viņa formulētais atgādināja par mākslas radīšanas pamatiem. Viņa sacītajam ir salīdzinoši kanonisks raksturs, jo ceļš, pa kādu māksla aizgājusi sekulārajā pasaulē, ir daudz vairāk "staļinisks", nekā pašos sūrākajos Staļina laikos, kas spēja izauklēt kā ticības, tā radošās dzīves mocekļus un patiesības lieciniekus. Elisejs, 14.03.2009.

* * *

Jo vairāk ir ļaunā, jo nozīmīgāk ir likt dzimt skaistajam. Neapšaubāmi - tas ir daudz grūtāk, bet arī daudz nepieciešamāk (..). Tikpat ilgi, cik ilgi eksistēs cilvēks, pastāvēs arī instinktīva nepieciešamība radīt. Tikpat ilgi, cik ilgi cilvēks sevi apzināsies par cilvēku, viņš mēģinās kaut ko radīt. Tieši tādējādi izpaužas cilvēka un viņa Radītāja saites. 

Kas gan tāds mākslas radīšanas process ir? Atbilde uz šiem jautājumiem slēpjas formulā - "māksla ir lūgšana". Tas izsaka visu. Cilvēks, izmantojot mākslas palīdzību, izsaka savas cerības. Viss, kas neizsaka šo cerību, viss, kas nav fundamentāli garīgs, nav ar mākslu nekā saistīts. Labākajā gadījumā tā būs spīdoša intelektuāla analīze. 

Pikaso gleznoja pasauli savas analīzes, savas intelektuālās konstrukcijas vārdā, un, neraugoties uz viņa vārda prestižu, man ir jāapliecina, ka es nedomāju, ka viņš jebkad būtu sasniedzis mākslu. 

Andrejs Tarkovskis (1932 - 1986)

Permalink

"Ar sāpi un mīlestību mūsdienu cilvēka dēļ". Tāds nosaukums ir grieķu mūka Paīsija Svētkalnieša piemiņas pirmajai grāmatai, kas nu jau piecas iztulkotas lieliskā krievu valodā un ir garīgā barība arī krievu pareizticīgajiem un visiem tiem, kas šajā valodā gatavi viņa padomos ieklausīties (krieviski iznācis arī viņa vēstuļu apkopojums - padomi klostera māsām, kuras viņš garīgi aprūpēja). Paīsija Svētkalnieša popularitāte krievu ortodoksu vidū ir tik liela, ka daudziem starecs Paīsijs vairs neliekas grieķis vien. Pamēģināju iztulkot šīs pirmās grāmatas ievadu, lai pārliecinātos, vai pārcelt to latviešu valodā vispār ir iespējams, ja to nedara no grieķu oriģināla. Īsā laikā noskaidroju vienu - krievu valodas izteiksmes iespējas, tulkojot ortodoksu askēta tekstus, sasniegt nevar. Taču vēlēšanās, lai viņā ieklausās arī tie, kas krieviski nelasa, iedvesmoja mani pamēģināt. Elisejs, 14.03.2009.

I sējums

Ievads 

(no stareca sacītā)

"Gadi, kurus šobrīd izdzīvojam, ir ļoti grūti un smagi, bet, galu galā, uzvarēs Kristus".

Mūsu laikmetā vairums cilvēku ir izglītoti pasaulīgi un nesas ar milzīgu pasaulīgo ātrumu. Tā kā viņos nav bijības Dieva priekšā - bet "visas gudrības sākums ir dievbijība" [1], viņiem nav arī bremžu, un tādā ātrumā, bez bremzēm, sacīkstes viņiem beidzas aizā. Cilvēki ir ļoti norūpējušies par grūtībām un, lielākoties, novesti līdz apstulbumam. Viņi ir zaudējuši orientēšanās spēju un soli pa solim nonāk līdz tam, ka sevi kontrolēt vairs nespēj. Ja jau pat tie, kas atbrauc uz Svēto Kalnu (Atonu - tulk.), ir tik stipri noskumuši un apjukuši, tik satraukti, tad iedomājieties, kādi ir citi, no Dieva, no Baznīcas attālinātie!

Visās valstīs redzama vētra, milzu apjukums! Nelaimīgā pasaule - lai Dievs pastiepj savu roku! - burbuļo kā ātrvārāmais katls. Paraugieties, ko dara pie varas esošie! Maisa, maisa, met visu katlā, bet tas jau kauc! Drīz izlidos vārstulis. Es vienam cilvēkam, kas bija augstā amatā, sacīju: "Kāpēc jūs dažām lietām nepievēršat uzmanību? Pie kā tas novedīs?" Viņš man atbildēja: "Tēvs, no sākuma ļaunums bija kā mazs sniedziņš, bet tagad tas pārvērties lavīnā. Palīdzēt var tikai brīnums." Veids, ar kādu daži grib palīdzēt šajā situācijā, ļaunuma lavīnu dara vēl lielāku. Tā vietā, lai pieņemtu konkrētus mērus izglītības jomā, audzināšanā, lai kaut ko izlabotu, viņi visu padara vēl sliktāku. Viņi nerūpējas par to, lai kausētu lavīnu, bet dara to vēl lielāku. Sākumā sniega ir maz. Ja tas sāks velties lejup pa nogāzi, veidojas jau pika. Pika, vācot sniegu, kokus, akmeņus, atkritumus, kļūst aizvien lielāka un lielāka, kamēr pārvēršas lavīnā. Tāpat arī ļaunums - maz pamazām tas jau kļuvis par sniega lavīnu un veļas lejup. Lai iznīcinātu lavīnu, nu jau nepieciešama bombardēšana.

- Geronda *, vai jūs par to visu pārdzīvojat?

- Ak, no kā gan mana bārda nosirmojusi priekšlaicīgi? Man sāp divtik. Sākumā, kad es kaut ko paredzu un kliedzu, ka mums ir jābrīdina par ļaunumu, kas tuvojas. Bet pēc tam, kad tam nepievērš uzmanību (ne vienmēr nevērības dēļ) un ļaunums notiek, un mani sāk lūgt pēc palīdzības. Tagad saprotu, kā mocījās pravieši. Pravieši bija vislielākie mocekļi! Viņi bija par visiem mocekļiem lielāki mocekļi, neskatoties uz to, ka ne visi viņi mira mocekļu nāvē. Mocekļu ciešanas nebija ilgstošas, taču pravieši redzēja, kāds ļaunums notiek, un cieta nepārtraukti. Viņi tikai kliedza un kliedza, bet pārējie tikai stabulēja savu stabulējamo. Kad šo pārējo dēļ pār visiem nāca Dieva dusmas, tad kopā ar visiem mocījās arī pravieši. Toreiz gan cilvēku prāta spējas bija aprobežotas, tāpēc viņi arī pameta Dievu un pielūdza elkus. Šodien, kad cilvēki pamet Dievu apzināti, tā ir vislielākā elkdievība. 

Mēs vēl neesam aptvēruši to, ka velns meties nomaitāt Dieva radību. Lai iznīcinātu pasauli, tas sarīkojis "panikīniju" [2], kļuvis traks, jo pasaulē sācis izpausties labvēlīgs uztraukums. Viņš ir saniknots, jo zina, ka ļaundarībām laika viņam atlicis maz [3]. Pašreiz viņš uzvedas kā noziedznieks, kurš ielenkts saka: "Es neizglābšos, viņi mani satvers!" - un grauj visu pa labi un pa kreisi. Vai arī kā kara laikā - kad beigusies munīcija, karavīri izvelk durkļus vai zobenu, metas kaujā un - būs, kas būs! Vienalga, viņi saka, jāmirst. Nokausim pēc iespējas vairāk ienaidnieku! Pasaule deg! Jūs saprotat to? Ir uzklupis pamatīgs pārbaudījums. Nelabais aizdedzinājis tādu ugunsgrēku, ka, pat visiem ugunsdzēsējiem savācoties kopā, to apdzēst nebūtu iespējams. Garīgais ugunsgrēks - nav palicis nekā nesamaitāta. Atliek tikai lūgties, lai Dievs mūs pasaudzētu. Jo kad iededzies liels ugunsgrēks un ugunsdzēsēji vairs neko nespēj izdarīt, tad, lai liesmas nodzēstu, cilvēki ir spiesti vērsties pie Dieva un lūgt Viņu pēc spēcīga lietus. Tāpat ir ar to garīgo ugunsgrēku, ko uzpūtis nelabais - lai Dievs palīdzētu, ir vajadzīga tikai lūgšana.

Visa pasaule iet vienā virzienā. Vispārējs sabrukums. Nevar teikt: "Mājai nedaudz bojāts logs vai vēl kas, es tūlīt to salabošu". Sabrucis ir viss nams. Pasaule pārvērtusies izpostītā sādžā. Kopējā situācija jau nonākusi ārpus kontroles. Ja vien no augšienes - tas, ko Dievs izdarīs. Lai to visu izlabotu, tagad jādarbojas Dievam - kur ar skrūvgriezi, kur ar piparkūku, kur ar pātagu. Pasaulei ir vāts, tā iedzeltējusi un ir gatava plīst, taču vēl nav nobriedusi. Ļaunums nobriest, kā toreiz Jērihā [4], kuru vajadzēja šķīstīt, pakļaut "dezinfekcijai".

* Geronda - starecs (garīgās pieredzes un sirdskaidrās dzīves dēļ ar viedumu Dieva apbalvotais)

1. Ps. 111: 10 ("Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums.")

2. Panikīnija - "πάντες άπο κοινου" - "visi kopā", "saziņā" - darbs, kurā piedalās visi klostera vai skita iemītnieki.

3. Atkl.gr. 12:12 ("Tādēļ priecājieties, debesis un kas tur mājo! Vai zemei un jūrai! Jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis.")

4. Joz. 6.nod.

Permalink

Rakstā "Dzīve ir karš" par pašsodīšanu vēstošais komentārs, kas sākotnēji bija ierakstīts lapā www.krustaskola.lv, šodien saņēmis atbildi. Tā ir tik dzīva liecība, ka uzdrošinos to publicēt arī šeit. Par savu izmisumu signalizējošais rakstīja zem segvārda "baizels". Atbildētāja raksta zem segvārda "Ruu". Ceru, ka viņas atbilde palīdzēs arī citiem, kas grūtsirdību mēģina panest vien pašu spēkiem. 

Elisejs, 13.03.3009 

Ruu >> baizels 2009-03-13 11:55:48

Vai vēlme padarīt sev galu patiesībā nav sauciens pēc palīdzības? Vai nav tā, ka tev liekas: ja es nogalināšu sevi, tad beidzot kāds pamanīs, ka man ir grūti? Varbūt tev liekas, ka esi bezcerīgs gadījums un labāk, ja tu nekad nebūtu piedzimis? Tam visam esmu gājusi cauri. Biju briesmīgā depresijā, tolaik dzīvoju grēkā, atkarīgās un vardarbības pilnās attiecībās. Nespēju no tām tikt ārā, ienīdu sevi, ka nepietika dūšas iet līdz galam, lai nonāvētos, bet dzīvot arī tā nespēju. Nevarēju aiziet un nevarēju palikt. Kā valgos. Tas ir garš stāsts, ja gribi, aizsūtīšu uz e – pastu, var jau būt, ka jāuzraksta liecības veidā un jālūdz Kasparam publicēt, bet īsumā – kad biju zemākajā punktā, pēkšņi ļoti skaidri sapratu, ka man ir tikai divi ceļi – nāve vai dzīvība. Vai nu vienreiz tiešām saņemšos un izlekšu pa logu, vai arī beidzot sacelšos pret savu pāridarītāju un gāzīšu ar kādu gludekli tā, ka būs beigts. Sapratu, ka man palīdzēt var vienīgi Dievs. Tas pats Dievs, par kuru iepriekš biju pateikusi – man tāds nav vajadzīgs - veclaicīgs tantiņu izdomājums, kas ar saviem baušļiem neļauj man dzīvot, kā gribu. Bija bail no soda, bet vienā brīdī lielākas par bailēm no soda izrādījās bailes no nāves. Un tajā brīdī vairs nebija: vai es ticu vai neticu, palīdzēs vai nepalīdzēs? Es lūdzu kā bērns – dari ar mani, ko gribi, tikai izvelc no šīs elles. Lūdzu diendienā, bez domāšanas, bez cerībām, bet no sirds dziļumiem. Šodien no tās dienas ir pagājuši jau 5 gadi. Dievs manu lūgšanu uzklausīja, vēl vairāk – viņš mani ir bagātīgi svētījis. Pēriena vietā dabūju piedošanu un žēlastību, kā pazudušo dēlu Tēvs mani ietērpa visdārgākajās drānās – Kristū. Kā tai sievietei, kuru gribēja nomētāt ar akmeņiem, teica: ej un negrēko vairs! Baizel, no visas sirds sauc uz Kungu, atdod viņam visas savas sāpes, raizes un neveiksmes, visu savu bezcerību un naidu pret sevi! Kristū mums nav pazudināšanas! (Rom. 1:8) Tu esi radīts Dieva mīlestības dēļ, nevis, lai beigtu savu dzīvi pašnāvībā. Lai Tētis tevi svētī un pasargā!

Permalink

Mihails Hasminskis, krīžu psihologs (intervija) *

- Kāpēc šodien izjūk tāds daudzums ģimeņu? **

- Kāpēc sabrūk slikti celtas būves, nami? Tāpēc, ka tās slikti būvējuši. Labāk pajautāsim sev: kā rīkoties, lai uzceltu labu, drošu māju? Pareizi, ar vēlēšanos un fantāzijām par to, cik tā būs brīnišķīga, ir par maz. Sākumā jāuzzīmē skice, tad projekts, kas sevī ietvers visus aprēķinus, uzskaitīs visu materiālu kvalitāti un daudzumu, konstrukciju izturību. Pēc tam mēs sāksim veidot atbilstošu fundamentu, ierīkot komunikācijas, celt nesošās konstrukcijas utt. Tikai pašās beigās izvietosim ērtas mēbeles, radīsim sev komfortablus apstākļus. 

Kas notiek, veidojot mūsdienu ģimenes? Satiekas divi cilvēki, iepatīkas viens otram, pasapņo un nolemj radīt labu un skaistu namu. Nekādu aprēķinu, nekādu skiču, arī pamata nav, bet ir tikai vēlēšanās skaisti padzīvot. Pie visa celtnieki vēl ir pilnīgā jūtu apskurbumā. Vai esat redzējusi piedzērušus celtniekus? Nav vērts pat brīnīties, ka rezultātā tie uzbūvē briesmīgu ēku. Tai pat laikā viņi, iespējams, atbilstoši savām fantāzijām, iegādāsies šim namam patiesi skaistu aprīkojumu. Bet nams taču nestāv uz pamatiem. Un galu galā tas, protams, sagāzīsies...

Ģimenei ir savi likumi. Savi noteikumi ir pat galdniekiem, kas izgatavo koka taburetes. Likumi ģimenes radīšanai ir daudzkārt sarežģītāki...

Pavērojiet: mēs esam surogātu ielenkumā. Mēs ēdam desu, kurā nav ne kripatas gaļas, skatāmies filmas, kurās nav ne kripatas jēgas, klausāmies mūziku, kurā nav ne kripatas harmonijas. Un pēc tam mēs vēl brīnāmies, ka mūsu jūtas ir tādas pašas. Mēs jau pat nezinām, kādām tām īsti jābūt!

Pēc tā visa mēs vēl piedevām domājam, ka mūsu īstajai mīlestībai no debesīm jānokrīt pašai. Nē, tas nav iespējams. Patiesais ir dārgs. Lai to iegūtu, ir jāiegulda milzu piepūle. Un mēs daudz vairāk esam norūpējušies par to, lai ŠĶISTU par kaut ko, bet ne, lai par kaut ko BŪTU. Visi mēs esam līdzīgi desai, kurā ir aizvietotāji, pastiprinātāji, skābinātāji, iekrāsotāji, tikai nav gaļas. Toties šai desai ir brīnišķīgs iepakojums.

- Bet kā atšķirt patiesas jūtas no nepatiesām?

- Patiesas jūtas nes patiesu prieku. Tas nav kā narkomāniem - prieks tikai tad, kad ievadītas narkotikas, bet pēc tam "lomkas". Pēc tam atkal ievadi, un atkal  - "prieks". 

Patiesa mīlestība - tas ir upuris. Māte glābj savu bērnu un upurē dzīvību, karavīrs dodas nāvē, lai glābtu savu Dzimteni, Kristus tiek piesists krustā visu cilvēku dēļ! Lūk, tā arī ir īsta Mīlestība, labprātīgs upuris cita labā! Upuris - tas ir sinonīms mīlestībai.

Ja es upurēju kāda labā savu laiku, spēku, vēlmes, iespējas, tai pat laikā neprasot par to pretī neko, ne piespiedu kārtā, pilnīgi bez kādām savām interesēm - tad es mīlu. Es vienkārši šī cilvēka labā gribu izdarīt visu, kas ir manos spēkos. Lūk, tā ir Mīlestība! Un ja viņš pret mani attiecas tāpat, tad tā ir abpusēja Mīlestība! Un tāda mīlestība ir žēlsirdīga, nemeklē savu labumu (kā Evaņģēlijā). 

Viss pārējais ir surogāts, mīlestības ārējais iespaids, kamēr pēc iekšējā satura tā ir parasta kaislība. Visi šie vaidi un elsas, eksaltācija, atkarība - tā nav Mīlestība. Tā ir antimīlestība un kaislība.

Daudzi sacīs, ka īstu mīlestības mūsu laikos sasniegt nav iespējams, ka tas ir ideālistisks, nepiepildāms sapnis. Tā tas nav. Īstu mīlestību sevī var izaudzēt, to var sastapt, bet var arī līdz tai izaugt. Tikai tās dēļ sevī ir jānokauj egoisms, kas dara mūs aklus, jo egoisti taču redz tikai sevi.

- Daudziem nav viegli atzīties savā egoismā. Vieni sevi uzskata par labiem. Otriem nav pareiza priekšstata par to, ko tas vispār nozīmē. Vai iespējams apzināties "slimības stadiju"?

- Katrā no mums egoisma ir pietiekami daudz. Lai to apjēgtu, jābūt godīgam pret sevi. Egoisma rādītājs ir mūsu upurēties spējas līmenis. Jo vairāk mēs darām kaut ko citu labā, jo mazāk mūsos ir egoisma. Tikai jārēķinās, ka tas mums jādara par velti, no tīras sirds, necerot uz atzinību vai cita saistībām pret mums par mūsu paveikto. 

Katrs var ieskatīties sevī un ieraudzīt, ka nav spējīgs upurēt neko. Visi var strādāt, taču par atlīdzību, visi var dāvināt, taču gaidot atbildes dāvanu, visi var ziedot nabagiem, taču tādu nieku, kas būs galīgi nenozīmīga summa attiecībā pret mūsu rocību (sīkums, lai neplīstu kabatas), visi ziedo laiku un spēku citu labā, taču cer saņemt pretī ne mazāk. Bet ja mums kaut ko atņems, mums sabojāsies garastāvoklis un mēs apvainosimies. No tīras sirds mēs nespējam izdarīt neko, tāpēc, ka tīras sirds mums nav. Mūsu sirds ir piemēslota ar lepnību.

Vēl mūsu egoisma pakāpi var noteikt pēc mūsu prasību daudzuma attiecībā pret apkārtējiem.

Prasības ir kaut kas pilnīgi pretējs spējai upurēties. Jo vairāk mums ir prasību no cilvēkiem, jo mazāk mūsos ir Mīlestības, taču egoisma vairāk.

- Atdot bieži ir grūti. Šķiet, ka upurē pēdējo. Kā to iemācīties? Kā izārstēties no egoisma, un vai tas vispār ir iespējams?

- Jāsāk ar to, ka jāpamana tie, kam vajadzīga palīdzība. Un jāpalīdz tikai savu iespēju robežās. Tikai jāskatās godīgi - cik tev ir šo iespēju, nemānot sevi. Neko nedrīkst prasīt kā atlīdzību, gaidīt balvas. Citādi tas nebūs upuris. Ģimenē ir jāpārstāj uzskaitīt, kuram kura priekšā un ko ir pienākums darīt... Vēl var piedalīties brīvprātīgo organizāciju darbā, kas palīdz dzīves atstumtajiem. Ja dod naudu, tad ne kaut kādu nieku, bet tiešām summu, kas tev pašam kaut ko atņem (tikai ne nepieciešamo).

Ar to, ka esi izdarījis labu darbu, nedrīkst arī lepoties. Bet visvairāk jāpalīdz tiem, kas dzīvo mums līdzās, kaimiņos. Obligāti ir jāpiedod aizvainojumi - tas arī ir upuris. Un vēl daudz kas cits. Visu neuzskatīsi.

- Kas ir ģimenes patiesā jēga?

- Uz šo jautājumu var atbildēt tikai tad, ja saprotam, kas vispār ir dzīves jēga...

Ja aplūkojam jautājumu, kāpēc vajadzīga ģimene, kāda vieta ģimenei ierādāma dzīvē, uz to var atbildēt ar sekojošu metaforu. Pasakiet man, kāpēc alpīnisti kalnos dodas nevis vienatnē, bet pāros?

- Vienatnē ir pārāk grūti. Ja kaut kas atgadās, nebūs neviena, kas palīdzēs.

- Tieši tā. Divi cilvēki veido viens otru, t.i., atbalsta viens otru šai grūtajā ceļā pretī vienotam mērķim, visādi palīdz, dažādi stiprina šai augšup kāpienā. Pēc tam šai grūtajā kāpienā vecāki palīdz saviem bērniem. Un, lūk, viens otram palīdzot, šo virsotni jau iekaro visa ģimene. Bet vēlāk vecāki novecos, kļūs nevarīgi un bērni tos atbalstīs tāpat, kā reiz vecāki atbalstīja savus mazuļus. Jēga, lūk, kāda: Visi kopā ceļā uz vienotu mērķi, caur grūtībām pretī virsotnei.

- Vai vīra un sievas uzskatiem galvenajos jautājumos jāsakrīt?

- Kļūdās tie cilvēki, kas domā, ka ģimeni iespējams izveidot tikai tāpēc, ka viņiem patīk kādas personas āriene vai kā citādi ir interesanti kopā ar to, labi intīmajās attiecībās, grib no viņa bērnu vai arī partneris ir bagāts u.tml. Ārējais skaistums var pāriet, fiziskā pievilcība izgaist, viņš var kļūt neinteresants, izjūtas var kļūt mazāk asas, sekss - ne tik dedzīgs, bērni var izaugt un aiziet, vai arī nomirt - un kas pēc tam?

Ģimenēs, kas izveidotas uz tik vāja pamata, pamazām pieaugs neapmierinātība vienam pret otru, sieva sāks gremzt vīru, kas rezultātā novedīs pie kraha. Tāpēc ir tik daudz šķiršanos. Kāpēc senāk, līdz revolūcijai, šķiršanos tikpat kā nebija? Tāpēc, ka bija mērķis. Un tas bija īsts. Ģimene tika veidota uz stingriem pamatiem.

Ģimene - tā ir kopīga garīga pieaugšana, kas nav iespējama bez grūtībām. To ir jāapzinās. Kad cilvēks apzinās šo nepieciešamību pieaugt - brieduma gados vai vecumā viņš piedzīvos brīnišķīgus augļus. Līdz šādai sapratnei jānonāk kā vīram, tā sievai. Jābūt tā, ka viņus saista vienots mērķis, kuram pretī viņi dodas kopā, roku rokā. Ja mērķa nav, laulība ir nolemta.

Mērķim jābūt ikvienā lietā: karā ir viens mērķis, darbā - otrs, ģimenē - trešais... Dzīve - kaut kādā nozīmē ir karš, nevis nepārtraukta labsajūta, izklaide. Bet šodien daudziem laulības dzīve ir kā izklaide. Taču tādā piegājienā partnera trūkumi sāk hipertrofēties, tie kļūst par "baļķi acī". Un drīz jau pāris ir vienisprātis, ka viens otram nav piemēroti, ka ir pārāk dažādi. Cilvēki neapjēdz, ka vispirms tiem vajadzētu strādāt ar sevi, nevis ar otru cilvēku. 

Ģimene - tas ir darbs, taču ļoti pateicīgs darbs. Dzīve laulībā - tā ir savstarpēja pacietība, piedošana, mīlestība, darbs ar sevi un abu kopējām attiecībām. Bieži dzirdu: "Ak, mums mīla pārgājusi, viss sagruvis." Ja jau jums nav kopīga mērķa un nav vēlēšanās visu atjaunot, tad jūs esat viens otru atēdušies. Bet vajadzēja taču to aptvert laikus, izdarīt vērtību pārvērtēšanu, pāriet uz jaunu attiecību līmeni.

- Šodien tikai nedaudzi izlemj apprecēties. Taču daudzi vēlas padzīvot sev. Populāra ir civilā laulība. Ko jūs par to domājat?

- Šodien tiešām daudzi grib padzīvot sev. Paņemt no dzīves visu, lai pēc tam būtu, ko atcerēties. Un, viņuprāt, vajag paņemt vairāk, bet atdot mazāk...

Ģimene - tā ir atbildība. Atbildība ir nepieciešamība atsacīties no sava un ieguldīt ģimenē, kā kopējā katlā. Bet tā rīkoties taču tik ļoti negribas. Traucē egoisms, fobijas, neizpratne par ģimenes veidošanas jēgu. To, protams, neviens neatzīst, bet izdomā attaisnojumus, piem., "sākumā jānostājas uz kājām", "jāpārliecinās, vai mēs tiešām esam viens otram piemēroti, jāpietrinas" u.tml. Šos cilvēkus vajag vienkārši pažēlot. Viņi meklē tikai patīkamas izjūtas, jūtu mānīgo komfortu, brīvību no atbildības, taču tā viņi nesaņem patiesi dziļu jūtu un mīlestības pārdzīvojumu. Bailes no laulības - tās ir bailes jeb nevēlēšanās riskēt būt par kaut ko atbildīgam, tā ir garīgas pieaugšanas atlikšana uz vēlāku laiku.

Kas attiecas uz civilo laulību, tās vairāk ir personīgās bezatbildības sekas un neuzticēšanās partnerim. Mēs dzīvojam zem viena jumta, taču es atstāju durvis puspavērtas, lai gadījumā, ja radīsies grūtības, man būtu iespēja pa tām izmukt, pasargājot sevi, vismīļoto, no zaudējumiem.

- Bieži cilvēkiem liekas, ka iepriekšējā laulība viņiem bijusi laba mācība un ka nākamajā laulībā tie dodas jau ar lielāku pieredzi...

- Atkārtotas laulības vēl vairāk var likt vilties dzīvē. Kā psihologs, kam nācies sastapties ar ļoti daudz ģimenēm, varu ar pārliecību apgalvot, ka, vienalga kura pēc skaita laulība, kas būvēta ne uz tiem pamatiem, agri vai vēlu izjuks.

- Bet vēlēšanās iegūt no mīļotā cilvēka bērnus, vai tas nevar būt mērķis?

- Jāsaprot, ka bērni arī ir mirstīgi. Arī bērniem kādreiz būs savas ģimenes, tie jūs pametīs, arī paliks veci un nomirs. Bērni nav laulības mērķis. Dzīves ceļā cilvēkiem jāpilnveido savas dvēseles, jā, kļūdoties, taču kļūdas atzīstot un izdarot secinājumus, pārvarot grūtības, palīdzot pilnveidoties saviem bērniem, atbalstot tos. Es pat teiktu, ka bērni ir līdzeklis, ļoti vajadzīgs, taču ne pats galvenais mērķis. Ja tas būtu mērķis, tad ģimenēm bez bērniem nebūtu nekādas jēgas. Par laimi tas tā nav.

- Nesaskaņas vīra un sievas starpā bieži rada emocijas. Vai nav kaitīgi tās apslāpēt, lai arī savaldīšanās mērķis būtu miera saglabāšana?

- Emocijas apslāpēt ir kaitīgi. Taču emocijas parādās pēc tam, kad jūs jau esat pieļāvis, ka tiekat jūtu sagūstīts. Paskaidrošu to ar šķiltavu piemēru. Lūk, ja jūs vienkārši šķiļat kramiņu pret kramiņu, nekā briesmīga nav, uzšķiļas tikai dzirkstis. Taču tikko sāk pieplūst gāze, jūs taču redziet, kas notiek - parādās liesma, atklāta uguns. Jebkuras nesaskaņas bez emocijām ir kā nekaitīgas dzirkstis. Tikko mēs dodam vaļu emocijām, sākas ugunsgrēks. Te ir tā bīstamība.

Katra cilvēka uzdevums ir iemācīties to nepieļaut. Jāmācās savas jūtas kontrolēt. Parasti tādas ugunsnedrošas jūtas abpusēji rodas no mūsu lepnības, egoisma, patmīlības u.tml.

- Runā, ka stipras ģimenes ir tās, kas veidotas ar aprēķinu. Ko jūs šai sakarā domājat?

- Ticiet man, esmu gana saskatījies tādas ģimenes. Sieviete iziet pie vīra viņa bagātības dēļ. Nekas taču nav mūžīgs, ziniet taču. Šodien vīrs ir zirgā, bet rīt, atvainojiet, jau zem tā. Veselība, nelaimes gadījums, vajāšanas, bankrots - visādi taču gadās. Ko tālāk? Sieviete, kas precējusies naudas dēļ, naudai beidzoties, aizies, jo viņai no vīra vajadzīga tikai nauda, tā ir viņas mērķis: dzīvot kā patērētājai. Tāpat bagātais vīrs: nu, labi, iegādājās viņš sev mīļoto modeli. Bet rīt jau parādīsies jauna miss, daudz skaistāka, daudz garkājaināka. Viņš savu sievu pametīs. Nopirks sev jaunu... Bet varbūt arī nepametīs, vienkārši atradīs sev mīļāko vai mīļākās. Un sieva ar to samierināsies, jo viņa taču apprecējās ne jau vīra, bet viņa naudas dēļ. Ko tālāk? Pie kā viņi nonāks? Jūs domājiet, ka viņi savā laulībā būs laimīgi? Vai arī, ja kāds, piem., apprecēsies dzīvokļa vai pieraksta dēļ. Dzīvokli taču pēkšņi var savajadzēties kādam no radiniekiem. Tā visbiežāk arī notiek. Un atkal laulība ir uz izjukšanas robežas...

Iepriekš jau teicu, ka dzīves un laulību jēgu var salīdzināt ar kalnu virsotnes iekarošanu. Ceļā var gadīties viss - lavīnas, migla. Kā jau runājām, vienatnē jūs diez vai sasniegsiet mērķi. Jums kāds jāņem sev līdzi. Ko jūs izvēlēsieties? Skaisto, garkājaino, jautro, bagāto? Droši vien jūs gribēsiet, lai jums līdzās būtu, pirmkārt, tāds cilvēks, kuram var uzticēties, kas jūs grūtā brīdī nepametīs, pastieps pretī roku, vienmēr būs līdzās jums... Neskatoties uz to, cilvēki, nez kāpēc, biežāk izvēlas partnerus pēc citiem principiem. Vai arī vienkārši tikai iet, absolūti bezmērķīgi.

Aprēķins ir vajadzīgs, tikai ne tāds. Parasti visi domā par materiālo aprēķinu, bet, veidojot ģimeni, ir jādomā par garīgo aprēķinu.

- Daudz jaunu sieviešu man stāstījušas: nedrīkst pārāk stipri mīlēt vīru, vajag vilkt un vilkt no viņa, un jo vairāk paņemsi, jo augstāk viņš tevi novērtēs un jo mazāk gribēs tevi pamest. Jo vairāk mīlēsi sevi, jo vairāk tevi mīlēs. Jo vairāk tevī tiks ieguldīta nauda, jo vairāk tevi mīlēs. Panāc tieši to. Mīli sevi vairāk, kā vīru... Es pati sapinos un nezinu, kā man jāuzvedas attiecībā pret vīru.

- Nu, jā. Šodien visas laulības tiek izvērtētas, kā iespēja kaut ko iegūt: stāvokli sabiedrībā, pakāpšanos augstāk pa karjeras kāpnēm, pielikt savu roku vīra vai sievas bagātības apkopšanā u.tml. Vairākums grib tikai raust. Ja es pakampšu vairāk par vīru, tas būs normāli. Bet tikko uzzināšu, ka vīrs pakampis vairāk, tā sākas attiecību noskaidrošana, paceļas jautājums par savstarpējo uzticēšanos vienam pret otru... Ja arī jūs rīkosieties tāpat, ja arī jūsu attieksme pret vīru būs patērējoša, tad par ko lai jūs tādu mīl? Par to, ka jūs mīlat tikai sevi? Sevi, nevis vīru.  Kur tad te ir laulību jēga? Vai tādā laulībā, kurā katrs mīlēs tikai sevi, mīlestība būs iespējama? Nevar līdz bezsamaņai mīlēt tikai sevi un tai pat laikā labāko no sevis, vismīļākās, dot otram. Laulība, kurā cilvēki noskaņojušies tikai kampt un kampt visu sev, bez spējas uzupurēties, nav mīlestība. Tas ir egoisms. Un neviens jūs vairs nemīlēs. Jo nav taču, par ko.

- Bet vai nav iespējamība, ka partneris jūsu mīlestību izmantos ļaunprātīgi?

- Ir tāda iespējamība. Protams, ir muļķīgi pārdot dzīvokli, lai visu naudu atdotu bomzim, kas to pēc pāris dienām nodzers un nomirs no alkohola intoksikācijas. Tieši tāpat ir ar mīlestību. Jābūt gudrai attiecībās ar mazpazīstamiem cilvēkiem, lai nepieviltos... Bet sievai vienalga ir jāmīl pa īstam un nekautrējoties, nebaidoties to paliecināt. Tā jau būs vīra problēma, vai viņš to spēs novērtēt, vai nē. Upurēties gatava mīlestība vispirms nāks par labu jūsu dvēselei...

- Kā jūs domājat, vai greizsirdība ir mīlestības izpausme? Ja jau nav greizsirdības, tad jau arī mīlestības nav.

- Tieši greizsirdība ir mīlestības neesamība un savas nepārliecinātības izpausme.

- Vai vajag uzraudzīt vīru? Un vai pastāv veselīga uzraudzīšana?

- Uzraudzīt vajag bērnus, invalīdus, tos, kuri nespēj sevi uzraudzīt paši, kuri nespēj paši sevi aizstāvēt un uzņemties atbildību par savu rīcību. Ja vīrs grib justies kā bērns, jā, iespējams, viņu vajag uzraudzīt, ja sievai tā patīk. Bet kas tā par laulību, kurā viens ir infantils un pats baidās uzņemties atbildību? Un, vispār, uzraudzība - tā ir neuzticēšanās. Ja ir mīlestība, tad jautājums par uzraudzību atkrīt pats no sevis. Katrs partneris atbildīgi uzrauga tikai sevi.

Jāsaprot, ka tikai jūs katrs esat atbildīgs par savu dzīvi, par savu garīgo un fizisko stāvokli. Nevar novelt atbildību uz citu cilvēku, radīt iemeslus, novest partneri līdz tam, ka tas ir spiests jūs uzraudzīt. Tāpat jūs nevarat uzņemties atbildību cita vietā, piesavinoties tiesības to uzraudzīt.

Īstas mīlestības izpausme ir brīvas izvēles ļaušana otram cilvēkam. Vīram vai sievai ir tiesības izvēlēties un ir tiesības patstāvīgi uzņemties atbildību par savu dzīvību un par ģimeni. Ģimene - tā ir abpusēja vēlēšanās būt kopā, abpusēja vēlēšanās ģimenē ieguldīt. Jebkura veida uzraudzība ir greizsirdība, kas ir egoisma un neveselīgas atkarības no mīlestības izpausme. Kādu dienu kārtējās krīzes laikā uzraudzība apniks un partneris vienkārši aizmuks...

- Kas ir lepnība?

- Lepnība ir visļaunākā no kaislībām. Ikviens grēks sakņojas lepnībā. Lepnības dēļ notiek slepkavības, jo kādam pēkšņi liekas, ka kāds cits ir niecība salīdzinājumā ar viņu un viņš pār to paaugstinās. Dusmošanās arī ir lepnības sekas, arī mēģinājumi otru pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības, arī nepiedošana ir lepnības sekas, lamāšanās, egoisms, patērētāja attieksme pret tuvāko, otra nosodīšana, nodevība u.tml. Šo sarakstu varētu turpināt ilgi. Lai nogalinātu sevī lepnību, vajag mazāk ES-ināties un vairāk domāt par citiem. Ticīgiem ļaudīm piešķirti arī daudz citu paņēmienu šīs garīgās slimības pārvarēšanai.

Lepnība ir jūtu gūstā nonākšanas sekas. Lepnība ir izkropļots priekšstats par sevi, sevis iztēlošanās par to, kas tu neesi. Cilvēks kaut ko par sevi izfantazē, sāk pats tam ticēt, sāk justies īpašs, "pats-pats". Viņš jau vairs nepārbauda slēdzienus par savu sevišķumu - ne, izmantojot loģiskus spriedumus, ne, sevi salīdzinot ar citiem cilvēkiem, ne, lietojot pieredzi. Viņš uzticas savām jūtām. Dabiskā veidā viņam rodas doma, ka viņa tuvinieki viņu neciena, par maz rūpējas, rodoties vēlmei "visu pamest un aiziet". Šāds stāvoklis arī var kļūt par iemeslu ģimenes izjukšanai. Ja cilvēks padomātu loģiski, izanalizētu savu rīcību, viņš ieraudzītu, ka nebūt nav "pats-pats". Bet viņš dzīvo, vadoties pēc savām sajūtām, ne pēc sava prāta, mitinās savā izdomātajā pasaulē, un tam nav iespējams ieskaidrot, ka viņam kaut kur nav taisnība, viņš vienkārši neklausīsies.

Turklāt lepnība ir vistiešākais iemesls egocentrismam un egoismam. Cilvēks sev iedvesis, ka viss izplatījums griežas ap viņu, ka viņš ir pašpietiekama pasaule. Vajadzības gadījumā apstiprinājumu savam nozīmīgumam viņš atradīs. Kā redzam, akla uzticēšanās savām izjūtām nemaz nav tika nevainīgs pasākums, kā sākumā varētu likties. Tas sagrauj ne tikai paša dzīvi bet posta to arī vistuvākajiem cilvēkiem.

- Sava viedokļa aizstāvēšana - vai tā ir spītība vai nav?

- Sava viedokļa aizstāvēšana ir laba lieta, tas ir pareizi, ja tikai par savu taisnību esat pārliecināts un ja vien tai ir objektīvi pierādījumi, nevis subjektīvi priekšstati... Tikai jāizvairās no lepnības jūtām, lai, pierādot savu taisnību, nepaaugstinātos vīra vai sievas priekšā.

- Vai pārliecība par brīnišķīgu nākotni ir lepnība?

- Tā nav lepnība, bet vienkārši nepamatota fantazēšana, tukšs optimisms. Kas jums teicis, ka rītdiena vispār pienāks, ka nebūs trešā pasaules kara, katastrofu, nāvīgas slimības, nomaldījušās lodes? Arī klišeja kaut kāda muļķīga: "Viss būs labi." Kas jūs esat - Dievs, ka tā runājat? Jādzīvo pašreiz, šai dienai, mirklim, par savu personīgo dzīvi lēmumus pieņemot tagad un uzreiz. Savu dvēseli ir jāattīsta šodien. Nav jāraud: "Ak, kādas mums bija skaistas un brīnišķīgas kāzas, bet šodien viss sabrucis". Rīt, iespējams, jūs jau domāsiet savādāk, 60 gados vai invalīdu ratiņos, bez ģimenes un bērniem jūs raudāsiet ne par to, cik jums bija skaistas kāzas, bet par to, ka jūs esat viena, bez dzīves jēgas, bez garīguma, bez ģimenes un bērniem.  Dzīve nav svētki un cilvēks nav tauriņš, kas lidinās no vienām svinībām uz citām, no zieda uz ziediņa. Dzīve ir darbs, ko mēs darām katru minūti. Tieši tagad tā ir jādzīvo, jādara, neko neatliekot uz "vēlāk". Un par brīnišķīgo nākotni nav jāfantazē, bet ir jāstrādā pie tā, lai, ja iespējams, tā vispār varētu pienākt.

- Vai rutīna var nokaut mīlestību? Kad ikdiena sāk likties garlaicīga, vienveidīga, tas taču nozīmē, ka vīrs ir pārstājis mīlēt savu sievu?

- Jā, rutīna var nokaut iemīlēšanos. Vai esat kādreiz redzējusi tādu darba piedāvājumu: "Aicinām darbā, kas jums būs vieni vienīgi svētki, uguņošana, konkursi un dāvanas, dejas un jautrība līdz ģībonim"? Un ja arī būtu tāds darbs, svētki taču pēkšņi var beigties, ko tad? Parādītos rutīnas, garlaicības, vienveidības sajūtas. "Bet man taču solīja pavisam ko citu, solīja nemitīgus svētkus... Nu, nē, tā tās lietas tālāk nenotiks" - jūs sacītu savam darba devējam.

Ja no laulības dzīves gaida nebeidzamu eiforiju, nevēloties pacīnīties, lai mīlestību uzturētu, tad, protams, iespējamība, ka rutīna iemīlēšanos nokaus, ir ļoti liela. Mīlestība nav nepārejoša eiforija. Jā, zināmos brīžos tā ir eiforija, taču lai tā būtu kaut tajās nedaudzajās reizēs, pie tā ir jāstrādā... Iedomājieties, cik tas būtu neizturami un šķebinoši, ja eiforija turpinātos dienu, divas, nedēļu, mēnesi, gadu? Līdz vemšanai jums būtu no tādas eiforijas. Jūs vispār to pārstātu just un novērtēt.

Un kas jums vēl, izņemot televīzijas izpriecu propagandu, ir teicis, ka visam šai dzīvē jābūt patīkamam? Visas pasaules reliģijas uzskata, kā šī pasaule radīta ne jau laimei bez mākoņiem, bet gan kā ļaunā un labā cīņas arēna. To vajag tā labi apjēgt, nevis meklēt jautrību. Tad arī rutīnas sajūtu nebūs.

- Man nav daudz laimīgu laulību piemēru, tāpēc ļoti vēlos zināt, kā pareizi veidot attiecības ģimenē?

- Te viss ir ļoti vienkārši: cilvēkam jāsaprot, kāpēc viņam ģimene vajadzīga. Tas ir principiāls jautājums. Ja mērķi ir izvēlēti konkrēti, tad arī resursi tālākai dzīvei radīsies. Protams, ir arī noteikti principi.

Ģimenes hierarhija ir šāda. Ja gribi ko izmainīt sava vīra raksturā, tad ir svarīgi to pavēstīt mierīgi, bez pārmetumiem un izsmiešanas, bez histērijas un skandāliem. Sākot ar vismazītiņāko problēmu un beidzot ar seksuālo sfēru. Ir nepieciešams dialogs. Kad partneris sāk pats kaut ko savā galvā "uzskrūvēt", tad rodas absolūti murgains stāvoklis. "Tā, viņš viens aizbrauca atpūsties. Kas es viņam esmu? Bet toreiz pie draudzenes viņš mani nelaida. Nu, es viņam ragus uzlikšu, lai zinātu, rāpulis tāds, kā ar mani jāapietas." Tādu situāciju ir bezgalīgi daudz. Turklāt bieži par to zina tika viņa vien, vīrs bieži to pat nevar iedomāties. Kā vārdā viņa tā rīkojas? Pie kā tas novedīs? Tikai pie bēdām.

Ja nodarbojies ar kādu lietu, tad nedari to tikai tāpat vien, bet lai tai būtu kādi rezultāti. Ir jāredz mērķis. Tāpat vien kaut ko darīt ir muļķīgi. Viņš uzliks sievai ragus, viņa atmaksājot ragus uzliks vīram, taču rezultātā viņi viens otru tā arī nebūs sapratuši un arī viens otru panest viņi vairs nebūs spējīgi. Kas tā būs par ģimeni? Ģimene ir dialogs un kopīgs virziens, kopīgi mērķi, kopīgs pamats, kā jau mēs iepriekš runājām.

To jau bērniem mācījām, tikai, nez kāpēc, neviens to neatceras... Un mazāk emociju. Emocijas ir labas gultā, atpūtā, sportā. Pirms izrādīt vienalga kādas negatīvas emocijas, simts reizes vajag visu apdomāt.

- Bet jūs taču teicāt, ka emocijas apslāpēt it kaitīgi...

- Es nesaku, ka emocijas ir jāapslāpē. Protams, tas ir kaitīgi. Kad ugunsgrēks jau sācies, trumulis sācis vārīties, jānoņem vāciņš, citādi uzsprāgs. Nevajag ieslēgt vēl papildus plītsriņķus, lai trumuli vēl vairāk uzkarsētu, bet vajag novērst nelāgās emocijas, un jau jūtu stadijā. Un tu jau pati būsi lēmēja - pieļaut šīs emocijas vai nē.

- Vai ātrsirdība ir rakstura īpašība vai kas cits? Bieži ātrsirdīgi ļaudis savu rīcību izskaidro ar ātrsirdīgu raksturu.

- Ātrsirdība nav rakstura īpašība. Tā ir izlaidība, nemākulība savu emociju kontrolēšanā. Pašā būtībā tā visa ir pašattaisnošanās. Cilvēks var kontrolēt savas emocijas, taču to darīt nevēlas. Kad viņš "uzbrauks" sievai, tas, nez kāpēc, būs normāli. Bet ja šim cilvēkam līdzās būtu Vladimirs Vladimirovičš Putins, tad viņš diez vai viņam "uzbrauktu", tieši pretēji - viņā pēkšņi atklāsies nepieredzēti savaldīšanās resursi. Mājās, redziet, uz sievu, bērniem viņš ir ātrsirdīgs, taču darbā, priekšniecības tuvumā - nekādas ātrsirdības, pat apbrīnojama savaldība, kad gribas teikt: "Lūk, cilvēks, kas māk sevi turēt rokās". 

- Vai vīrietim ir jāpalīdz sievai mājas darbos? Vai arī tā ir tikai sievietes prerogatīva?

- Akmens laikmetā vis bija stingri nodalīts - vīri medīja, sievas sēdēja mājās un nodarbojās ar saimniecību. Bet ja vīrs nespēj tā nodrošināt ģimeni, lai sieva varētu mierīgi saimniekot pa mājām, algotu darbu strādāt minimāli vai vispār nestrādāt, tad ar ko viņš vispār drīkst būt neapmierināts? Esi tad nu tik laipns un reizēm uzmazgā grīdu, pieslauki, pagatavo vakariņas, palīdzi... Tie, kas principiāli nepalīdz sievām, ir egoisti - es nevienam neko neesmu parādā, parādā visi ir man. Ģimenes parasti var sašķīst pret viena ģimenes locekļa egoisma akmeņiem. 

Egoists nespēj neko. Viņš principā ir nespējīgs. Viņš nevar radīt laimīgu, stipru ģimeni, ģimeni visam mūžam. Jebkura no viņa laulībām būs nolemta. Ja vien viņš nepārskatīs savus dzīves uzskatus.

- Jūs sakāt, ka ģimenē jābūt dialogam. Man ir divu ģimeņu piemēri, kur pāri runāja un runāja savā starpā, bet tā arī neko nesarunāja. Rezultātā abi ir uz šķiršanās sliekšņa. Un abi pāri nonāca pie secinājuma: kam vispār tāds dialogs vajadzīgs, ja mēs viens otru nesaprotam?

- Ja reiz nav kopīga pamata, kopīgas vērtības, par ko parunāties, kur meklēt saskares punktus, kur ir dialoga jēga? Tad jau vairs nav dialoga, bet iet vaļā vieni vienīgi monologi.

- Kā sievietei pareizi jāuzvedas, lai vīrietis ģimenē justos kā vīrietis? Daži psihologi iesaka sievietēm neuzņemties atbildību un reizēm pat atteikties no jebkādas iniciatīvas, vienkārši noteiktās situācijās neko nedarīt. Tad vīram neizbēgami būs jāmācās nest atbildību un būt patstāvīgam.

- Jāraugās, kāda tam būs motivācija. Ja atbildību dalāt uz diviem, tad arī varu - uz pusēm. Bet ja vīrs ģimenē grib valdīt, tad, esi tik laipns, arī visu atbildību uzņemies viens. Vara bez atbildības ir neiespējama. Tas ir kā armijā. No ģenerāļa atprasīs kā no ģenerāļa, ne kā no ierindnieka. Vai varat iedomāties ģenerāli, kuram būtu vara, bet kurš nenestu nekādu atbildību par saviem lēmumiem? Kā notiek ģimenēs: sieviete nes uz saviem pleciem visu atbildības nastu, bet vīrs cenšas piesavināties visu varu, pats nedarot neko. Vīrieši šodien bieži vien grib ģimenēs valdīt tikai tāpēc, ka ir vīrieši, taču neuzņemties nekādu atbildību. Tieši uz šī pamata sākas konflikti. Atgriežoties pie jautājuma, var sacīt, ka nedrīkst atdot visu atbildību tam, kas to nevēlas pieņemt. Tas problēmu neatrisinās. Vīrietis, kas nevēlas uzņemties atbildību, saņēmis pilnvaras uz to, atbildīgāks nekļūs. Ģimenē vienkārši sāksies anarhija. Totāla bezatbildība. Tas būs vēl ļaunāk.

- Bieži vīri cenšas pārtaisīt savas sievas. Ja viņiem nepatīk sievu ģērbšanās stils, viņi sāk savas sievas pārģērbt tā, kā viņiem liekas pareizi... Piemēram, vīri grib, lai sieva ģērbtos brīvāk, seksuālāk. Bet meitenes šādā izskatā jūtas nekomfortabli. Vai ir vērts šai ziņā izdabāt saviem vīriem?

- Kā cilvēks var sevi apliecināt? Izdarot kaut ko cēlu, labu, vajadzīgu, kļūstot garīgāks, labāks. Bet var jau arī vispār neko nedarīt, iegādāties skaistus sievu, lai visi izmežģītu kaklus atskatoties. Vīri paši nespēj būt ievērojami, tad nu cenšas pievērst sev uzmanību ar to, kas viņiem līdzās. Jo mazāk cilvēks ir pārliecināts par sevi, jo lielākas ir viņa prasības attiecībā pret partneri. Viņš "ieciklējas" panākumu ārējās izpausmēs, kuru zonā, protams, ietilpst arī viņa partneris, tā ārējais izskats.

Tas viss rodas no tukšuma. Cilvēki vienkārši jūk prātā no garlaicības, šķietamās rutīnas un ikdienas vienveidības. Iekšējais tukšums dzen viņus ar kaut ko sevi piepildīt: ar lupatām, ar jauniem iespaidiem, ar sievietēm, ar iedzeršanu, ar izvirtību, ar spilgtām izjūtām, ar narkotikām. Kā zināms, laimi nekas no tā jums neatnesīs. Jo laime ir garīgs stāvoklis. Viss augstāk uzskaitītais nepiepilda, tas var dot tikai īslaicīgu uzbudinājumu, kas pāriet ļoti ātri... Jebkuras izjūtas cilvēks ar laiku atēdas. Tāpēc cilvēks iet tālāk, pēc tam vēl tālāk, pārvietojoties no vienas kroplības pie nākamās, uzvelkas, uzvelkas, līdz kamēr nonāk pat pie līķēšanas...

- Bieži dēlu mātes pārmet vedeklām, ka tās par maz iegulda viņu dēlos.

- Nu, ja. Tie ir viņi, kas grib, lai vedeklas tikai iegulda, iegulda un iegulda māmiņu dēlos. Es, lūk, māte, ieguldīju. Tagad lai iegulda sieva. Un visi to vien dara, kā iegulda, kamēr kādā dienā dēls ņem un uzsprāgst. No patmīlības un egoisma. Tādam cilvēkam, kurā visi tikai iegulda, bieži rodas pretenzijas pret visu pasauli: kāpēc Centrālā banka tik maz ielikusi tam kabatā, kāpēc Bils Geits viņam nepucē kurpes, kāpēc viņam gar degunu aizgāja premjerministra amats, kāpēc visapkārt vieni vienīgi kropļi. Šāda biedra iedomībai nebūs robežu. Nevajag nevienam neko pārmest. Vajag izaudzināt nobriedušus dēlus un meitas. Tālāk viņi paši patstāvīgi pieņems lēmumus, kur atdot un kur saņemt. Turklāt pēdējais viņus interesēs vismazāk.

Tulkoja Elisejs, 13.03.2009.

www.domulaukums.lv

* Krīžu psihologs Mihails Hasminskis dzimis 1969.gadā. Psiholoģisko izglītību ieguva Krievijas IeM Akadēmijā. Vairāk kā 3 gadus strādāja par psihologu onkoloģiski slimu bērnu hospisā. Viens no pareizticīgo krīzes centra organizatoriem un psihologiem. Centrs darbojas Maskavas Kristus Augšāmcelšanās dievnamā.

** Intervijas oriģināls portālā REALOVE.RU

Permalink