Tabita, 20.03.2009.

Atceroties pagājušā gada 21. martu, iestājas kluss, gaišs saviļņojums, jo tieši šajā dienā mani uzņēma Pareizticības šķirstā. Kā lai neviļņojas?! Un tā nesen Kunga Sagaidīšanas svētkos pēc Dievišķās Liturģijas Jēkabpils Sv. Gara klosterī lēnām soļoju uz Krustpils staciju, sniga sīkām, retām pārsliņām, un bija tāda nesatricināma sajūta, ka eju kopā ar Kristu. Nebija ne noguruma, ne žēluma par to, ka esmu atkal šķīrusies no saviem tuviniekiem. Tāds brīdis, kurā kaut nedaudz apzināti saucu uz Dievu: ko lai Tev pienesu un kā lai Tev pateicos par visu, ko Tu man Savā žēlastībā esi dāvājis?

Tik ļoti Dievs mani ir sargājis! Jo tajā vidē, kādā es augu, kādā aizritēja mani pusaudzes gadi un ar tām kaislīgajām, grēcīgajām tieksmēm, kādas man pašai piemita (un piemīt!), bez Dieva žēlastības, bez Viņa nodoma, apredzības un gādības es taču būtu kritusi neatgriezeniski... Kungs ar Savu Miesu un Asinīm šķīstī un dziedina gan mūsu dvēseli, gan miesu, un katra rēta pamazām pārstāj sāpēt, aizaug un reizēm nemaz vairs nav redzama, bet tā ierakstās mūsu grāmatā – slimības vēsturē. 

Un tas, lūk, ir mīlestības jautājums – pienest sevi Dievam pēc iespējas tīrāku, veselāku. Starecs Paīsijs Svētkalnietis saka – Dievam jāpienes pats labākais (upuris) – tīra vaska svece, tīra eļļa, kas der arī uzturam, tīra lūgšana utt. Protams, Dievs mūs pieņems arī sašūtus, ieģipsētus, reanimētus, bet tas ir līdzīgi kā “ieiet galošās Debesu Valstībā” (starecs Paīsijs).

Tāpēc man ļoti mīļas ir šīs 18. psalma rindas: "Dievs apjož mani ar spēku un dara līdzenus manus ceļus, Viņš man devis stirnu kājas un pacēlis mani augstā vietā" (Ps. 18, 33-34).

No sirds pateicos savam garīgajam tēvam, visiem brāļiem un māsām, kas mani tik ļoti žēlo, pamāca un tik daudz palīdz!