Mārīte Tabita Skudra, Kultūras Forums

“Domājiet ne par mirušām dvēselēm, bet par savu dzīvo dvēseli”1 – šādus vārdus rakstnieks Nikolajs Gogolis saka ar vecā Morozova muti savā poēmā Mirušās dvēseles (1852). Ar šo cēlo apziņu, ko viņā iesējis Jēzus Kristus aicinājums Evaņģēlijā (“Nāc Man pakaļ, un lai miroņi apglabā savus miroņus!” – Mateja ev. 8, 22), “sālīta” ne tikai visa viņa daiļrade, bet vēl vairāk – visa dzīve, kas turpinās jau 200 gadus kopš dzimšanas 1809. gada 1. aprīlī. Lai gan viņa zemes dzīve pārtrūka, cilvēciski spriežot, ļoti agri – 1852. gada 4. martā, nepilnu 43 gadu vecumā – Gogolis joprojām ir dzīvs, turklāt krietni dzīvāks par daudzām staigājošām “mirušām dvēselēm”.

Atzīmējot rakstnieka 200. jubileju, UNESCO 2009. gadu pasludinājis par Gogoļa gadu. Šis pavasaris Gogoļa vēsmas atnesis arī uz Latviju. Lai gan vairums Gogoļa darbu ir tulkoti latviski, analizēti, kritizēti, iestudēti Latvijas teātros, kā arī tik daudz rakstīts par viņu pašu, tomēr lielai daļai lasītāju un literatūrzinātnieku diemžēl neieraudzīta, nesaprasta un nenovērtēta palikusi, jāatzīst, pati būtiskākā Gogoļa dvēseles un līdz ar to arī daiļrades vertikāle.

Smejošais un apsmietais

Līdzīga gara cilvēki, laikabiedri, tostarp arī Gogoļa garīgais priekštecis literatūrā, tolaik jau slavenais dzejnieks Aleksandrs Puškins, saprata, augstu vērtēja un mīlēja Gogoli gan viņa 22 gados, kad iznāca stāstu krājums Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā, gan 42 gados, kad bija izdotas Vājprātīgā piezīmes un jau vairāk nekā desmit gadus tapa Mirušās dvēseles. Gogoļa pirmos stāstus laikabiedri uzņēma ar sajūsmu. “Kā mēs brīnījāmies par krievu grāmatu, kas mums lika smieties, mūs, kas nesmējāmies kopš Fonvizīna laikiem! Lūk, kur īstā līksmība – patiesa, nepiespiesta! Bet vietām – kāda poēzija!” gavilēja Puškins. 

Tiešām, šie stāsti ir dzīvīgi un līksmi, tie izsmej māņticību un melīgu mistiku, kādai nodevusies sabiedrība. Tas viss uzrakstīts neatkārtojamā Gogoļa stilā, ko šodien sauc par “sadzīves fantāziju”. Gogolis ļoti mīlēja krievu valodu un apgalvoja – “nav vārda, kam būtu tāds vēriens, tik asprātīgs, tā nāktu no sirds dziļumiem, tā kūsātu un būtu tik dzīvības pilns kā zīmīgi teikts krievu vārds”2.

Tomēr vēl būtiskāka par valodu viņa stāstos ir dzīva un tīra kristīgā doma, ko Gogolis līdz ar pieaugošo dzīves pieredzi savos sacerējumos arvien izkopa un padziļināja. Viņš uzskatīja, ka par rakstnieka iedvesmas avotu jākalpo Dieva Vārdam, tautas tradīcijām un Baznīcas ganu sprediķiem. Spilgtas tautas un baznīcas tradīcijas atstāja iespaidu uz Gogoli jau bērnībā, ko viņš aizvadīja Mazāzijā, tagadējā Ukrainā. Viņa tēvs bija literāri un muzikāli apdāvināts cilvēks. Ģimenē auga seši bērni, kurus māte veda uz dievnamu, lai nostiprinātu ticību, bet tēvs izkopa viņos labu gaumi. Gogolī agri parādījās garīga degsme un tādas dvēseles tieksmes, kas vēlāk pārauga vēlmē kalpot sabiedrībai ar kaut ko cēlu un labestīgu.

Kļūstot par rakstnieku, viņš kļuva arī par Pareizticīgās Baznīcas ideālu nesēju. Viņš uzskatīja, ka Krievijai ejams savs neatkārtojams ceļš: “Nē, Krievija nav lūgusies veltīgi! Kad tā lūdzas, tā izglābjas. Tā palūdzās 1612. gadā – izglābās no poļiem; tā palūdzās 1812. gadā – izglābās no frančiem.”3  Gogolis it kā garā redzēja tuvojošos traģēdiju – tauta, kas vairs nelūgs Dievu, 1917. gadā noslepkavos savu caru un pazudinās pati sevi.

Neraugoties uz lielo garīgo spēku, kas piemita Gogoļa personībai un rakstītajam vārdam, V. Beļinskis, N. Černiševskis vai N. Dobroļubovs, kā arī padomju laika literāti Gogolī saskatīja (vai arī gribēja saskatīt) tikai sociālu rakstnieku: satīriķi un varenās Krievijas kritiķi. Padomju laikā atsevišķi Gogoļa darbi bija aizliegti, piemēram, Pārdomas par Dievišķo Liturģiju. Viņa garīgos meklējumus sauca par “maldiem”, zīmīgus biogrāfijas faktus – par “kļūdām”, bet viņu pašu – par “pusjukušu”.

Savukārt tā dēvētā “sudraba laikmeta” domātāju vērtējumos (V. Rozanovs, N. Berdjajevs, D. Merežkovskis), par kuriem vairāk uzzinām šodien, parādās patiesāks Gogolis – rakstnieks, īsts kristietis, kas atmaskoja un cīnījās nevis pret vispārējo, bet cilvēka iekšējo ļaunumu.

Tuksneša dēls

Izsekojot Gogoļa garīgo meklējumu ceļus un iepazīstot gan viņa varoņdarbus, gan nepiepildītās ilgas, jāatzīst, ka Gogoļa personība, viņa augšāmceltā, attīrītā dvēsele pacēlās daudz augstāk par viņa daiļradi. Gogolis trīs reizes pabija Optinas klosterī, pēdējo reizi – 1851. gada septembrī, piecus mēnešus pirms nāves, un garīgi atdzima pēc sarunām ar starecu Makariju. Šī stareca pēctecis, tēvs Barsanufijs, kas bija ne tikai izcils garīgais tēvs, bet arī izcils psihologs, literatūras un mākslas kritiķis (kaut gan pēc profesijas – virsnieks), savās atmiņās par Gogoli stāsta: “Kā izteikti viengabalaina personība, viņš nebija spējīgs uz kompromisiem. Sapratis, ka nevar dzīvot tāpat kā agrāk, viņš dvēselē pilnībā pievērsās Kristum un Debesu Jeruzalemei.”4

No svētajām vietām, ko Gogolis apceļoja, viņš rakstīja vēstules draugiem, kuras apkopojot, 1847. gadā izdeva epistolārā žanra darbu Fragmenti no vēstulēm draugiem. Tajā viņš neatlaidīgi aicināja Krievijas sabiedrību visās dzīves jomās – gan personīgajā, gan valstiskajā – pievērsties īstenai Pareizticībai. Gogolī pašā tolaik bija tik spēcīga tieksme pēc mūka dzīves, ka viņš jau gatavojās pamest pasauli.

“Tuksneša nabadzīgajam dēlam rādījās sapnis...” – tā viņš sāka vienu no saviem rakstiem, kurā gan sevi pašu, gan visu cilvēci iztēlojās kā šo nabaga tuksneša dēlu. Tas ir tāds dvēseles stāvoklis, kurā Dieva tauta, izslāpusi un izsalkusi, klīst pa tuksnesi, meklēdama pilnības pilsētu, bet neatrod...

Tā arī Gogolis tomēr “nespēja pamest literāro darbību pusceļā, jo uzskatīja (un viņam bija taisnība), ka arī tā viņš izmanto iespēju dot cilvēkiem lielu garīgo labumu. [..] Bet krievu literatūras atdzimšanas ceļu, ko nosprauda Gogolis, pēc viņa nāves aizšķērsoja demokrāti ateisti – Černiševskis, Dobroļubovs ar neskaitāmiem līdzskrējējiem,”5 raksta Optinas starecs Barsanufijs. Baznīcas gani tiešām ļoti augstu vērtēja Gogoļa personību un daiļradi, ko salīdzināja pat ar svēto tēvu darbiem Pareizticībā, jo tautā tā “uztur dievbijību un tīras tradīcijas”, kā teicis virspriesteris Jānis Vostorgovs.

Tomēr lielākā Gogoļa personības traģēdija laikam ir tā, ka, neraugoties uz garīgo tēvu mierinošajiem vārdiem, viņš līdz pat pēdējam dzīves brīdim cīnījās ar savas dvēseles sašķeltību. “Ko es esmu zaudējis! Cik briesmīgi daudz zaudējis!” neilgi pirms nāves viņš teicis tuvam draugam. “Ko? Ko jūs esat zaudējis?” Gogoļa atbilde bija: “Ka nekļuvu mūks...” 6

1 Gogolis, N. (1948) Izlase. Mirušās dvēseles. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība. 826. lpp.

2 Turpat. 591. lpp.

3 Соколовa, Л. (2009, Nr.2) Гоголь – писатель, в чьих творениях "дух дышит, где хочет". Виноградная Лоза. 

4 Afanasjevs, V. (1995) Sirdsskaidrais Optinas Barsanufijs. Rīga: Latvijas Kristīgā akadēmija. 112. lpp.

5 Turpat. 112.-113. lpp.

6 Turpat. 114. lpp.