Tabita, 14.04.2009.

Dienā, kad Pareizticīgā Baznīca godāja svēto sirdsskaidro Ēģiptes Mariju – 5. aprīlī – tika pieminēts arī kāds vietējā pareizticības vēsturē svarīgs notikums: 1270. gadā Jersikas pareizticīgā priestera dēls Juris pārrakstīja Evaņģēliju, kas tagad atrodas Maskavas Rumjanceva muzejā. Tas liecina ne tikai par to, ka pareizticība Jersikā turpinājās arī pēc vācu krustnešu iebrukšanas, cilvēku piespiedu pievēršanai katolicismam un Jersikas pilsētas nodedzināšanas 1209. gadā. Jersika bija pareizticīga jau pirms minētajiem notikumiem – pareizticība šeit mierīgā sludināšanas ceļā ienāca 11. gadsimtā no Polockas kņazistes. Tāpēc Jersiku uzskata par pareizticības “šūpuli” Latvijā.

Read the rest of this post »

Vārds "krīze" sen vairs nenozīmē neko konkrētu. Tas var nozīmēt gan darba zaudēšanu, gan paģiras. Globālā krīze vai lokālā - tas viss skan ļoti abstrakti. Kāpēc? Tāpēc, ka brīvā tirgus ideologiem šāda nekonkrētība ir izdevīga. Kamēr darbojās ilūzija, ka viss ir kārtībā - kredīti "ņemas", līzingi "atdodas", aplokšņu algas "pelnās", neviens taču neteica, ka globāli valdošais amorālisms (netaisnība, korupcija, izvirtība, visatļautība u.tml.) ir morāles krīze. Kamēr bija iespēja izbalansēt finansu mahināciju jomā, plaši par krīzi runāts netika. Nu, kad brīvā tirgus sistēma tuvojas kraha stadijai, pēkšņi sākusies vētraina visu baidīšana ar joprojām abstrakto jēdzienu krīze. Ja šī psiholoģiski viltīgā bubuļa atskaņotāji mūsu valstī būtu godīgi, tie korī nodziedātu patiesību, ka par krīzi bija jāsāk runāt jau pirms 20 gadiem - no brīža, kad visos līmeņos sākās oficiāla Latvijas izlaupīšana un pārdošana. Bet neizplūdīšu, atkal dodot vārdu kādam viedākam vīram, sv. Serbijas Nikolajam, kura tekstu ātrumā iztulkoju.

Read the rest of this post »

Mārīte Tabita Skudra, Kultūras Forums

“Domājiet ne par mirušām dvēselēm, bet par savu dzīvo dvēseli”1 – šādus vārdus rakstnieks Nikolajs Gogolis saka ar vecā Morozova muti savā poēmā Mirušās dvēseles (1852). Ar šo cēlo apziņu, ko viņā iesējis Jēzus Kristus aicinājums Evaņģēlijā (“Nāc Man pakaļ, un lai miroņi apglabā savus miroņus!” – Mateja ev. 8, 22), “sālīta” ne tikai visa viņa daiļrade, bet vēl vairāk – visa dzīve, kas turpinās jau 200 gadus kopš dzimšanas 1809. gada 1. aprīlī. Lai gan viņa zemes dzīve pārtrūka, cilvēciski spriežot, ļoti agri – 1852. gada 4. martā, nepilnu 43 gadu vecumā – Gogolis joprojām ir dzīvs, turklāt krietni dzīvāks par daudzām staigājošām “mirušām dvēselēm”.

Read the rest of this post »

Caurlūkojot krievu websaitu Radio Blago, nonācu fotogrāfa Staņislava Čabutkina foto galerijā, kurā neparastā veidā fiksēta izpostītā krievu skita "Jaunā Fivaīda" atdzimšana. Zinot, kā laicīgā pasaule pūlas ielauzties arī Atona kalna gadsimtiem krātajā mierā, lai degradētu šajā pareizticības cietoksnī nosargāto askētikas tradīciju, foto vēstījums mani dziļi aizkustināja. Nolēmu ar to padalīties arī Domulaukumā.

Skits "Jaunā Fivaīda" piederēja sv.Panteleimona klosterim. Tas izvietojies mūku valsts Atona kalna pussalas dienvidrietumos. To 19.g.s. otrajā pusē cēla un apdzīvoja krievu mūki. Ilgstoši klostera pārvaldnieki bija grieķi un tikai 1875.gadā par igumenu tika nozīmēts krievu mūks Makārijs. 1912. gadā Atonā uzliesmoja nemieri, kā rezultātā mūki skitu pameta. Tikai 2000.gadā "Jaunajā Fiavīdā" krievu mūki ieradās atkal.

Read the rest of this post »

"(..) Neko labāku un lielāku aizmigušo (mirušo) dēļ mēs izdarīt nevaram, kā tikai par viņiem lūgties, pieminot liturģijā. Tas viņiem nepieciešams vienmēr, īpaši tajās četrdesmit dienās, kad mirušā dvēsele ir ceļā uz mūžīgiem mājokļiem. Ķermenis tad nejūt neko: tas neredz sapulcējušos tuviniekus, nejūt ziedu smaržu, nedzird kapa runas. Bet dvēsele jūt lūgšanas, kas par to tiek pienestas Dievam, tā ir pateicīga tiem, kas tās pienes, un ir garīgi tiem tuvu.

Ak, mirušo radinieki un tuvinieki! Dariet viņu dēļ to, kas vajadzīgs un kas ir jūsu spēkos, neizlietojiet savu naudu kapa un zārka ārējam krāšņumam, bet gan savu mirušo tuvinieku piemiņas dēļ palīdzot trūcīgajiem vai Baznīcai, kurā par viņiem pienes aizlūgšanas. Esiet žēlsirdīgi pret aizmigušajiem, parūpējieties par viņu dvēseli. Tas pats ceļš stāv priekšā arī jums, un cik ļoti mēs tad vēlēsimies, lai aizlūgšanās pieminētu mūs! Tālab arī paši būsim žēlsirdīgi pret aizmigušajiem..."

Read the rest of this post »

Pirms neilga laika kāds tuvs garīdznieks atsūtīja saiti uz krievu portālu Radio Blago. Pavirši izskrēju cauri sadaļām, novērtēju slāviski asprātīgo dizainu un izmantotās flesh-script (ja izsakos pareizi) "fīčas". Lapā ir pareizticīgam lajam nepieciešamais minimums, sākot ar lūgšanām un beidzot ar teoloģiskāka rakstura tekstiem. Taču centrālā dzīvā lieta ir šī saita radio. Sīkāk neizplūdīšu, tikai padalīšos ar šī vakara negaidīto pārdzīvojumu. Elisejs, 27.03.2009. 

Read the rest of this post »

Pareizticīgā reliģiju pētnieka Jurija Maksimova portālā "Radoņež" publicētais raksts "Nedaudz pārdomu par misjiu" ir atbilde visiem tiem, kas mūsu Baznīcai pārmet "misijas iztrūkumu", arhaiskumu, noslēgtību u.tml. Manā ļoti pasaulīgās dzīves ritējumā bijuši visdažādākie periodi. To starpā arī "misija". Protams, tās pacēlumā bijis arī ļoti daudz labā, tikai tas nekad nav bijis mans nopelns - Dievs visu, ko darīju aplami, vienkārši izlaboja. Mana pieredze šāda: aktīvi un pašaizliedzīgi upurējoties kristīgas misijas laukā citu dēļ, par sevi nācās aizmirst ne tikai garīgi veselīgā, bet pat ļoti neveselīgā veidā. Pēc teju vai 10 gadu rosmēm finālā attapos, ka pats iekšēji tikpat kā neesmu ieguvis neko. Ar pāragru "došanu citiem" savdabīgi tiek kompensēts ar personīgo garīgo darbu neaizpildītais tukšums. Ar vislabākajiem nodomiem un "visevaņģēliskāk" sevi motivējot, viltīgā veidā par misijas degvielu kļūst godkārība, paštaisnība, iespēja savus agrākos maldus un vēl neiesakņojušos atziņu aizvietot ar "absolūto patiesību", ko sevī nes Labā Vēsts. Minētā autora rakstu publicējam netulkotu. Elisejs, 26.03.2009.

Read the rest of this post »

Svētīgā Pjuhticas mūķene Jekaterina un māte Teodosija

Svētīgā mūķene Jekaterina, fragmenti no grāmatas Pjuhticas Dievmātes Aizmigšanas klostera svētīgās starices (1998).

Tīša muļķība

Mātes Jekaterinas dzīve grūti pakļaujas aprakstīšanai, jo tā ir neparasta, cilvēka prātam neaptverama dzīve – ģeķība Kunga dēļ – pats lielākais un pats grūtākais varoņdarbs ar pilnīgu pašaizliedzību un nodošanos Dieva gribai. Lūk, ko izdevās atrast starices garīdznieka dienasgrāmatas pierakstos: “Ģeķība Kristus dēļ jeb Tīša muļķība. Šo jautājumu labi izskaidroja māte Jekaterina: “Muļķība ir grēks,” viņa teica, “tāpēc, ka cilvēks nelieto Dieva dāvanu, aprokot savu talantu zemē kā slinkais kalps.” Bet par sevi viņa teica: “Es atteicos no sava saprāta, protams, Dieva slavas dēļ, pakļaujot Viņam visu savu gribu. Pienesu Dievam dāvanā savu dzīvi. Bet Dievs dāvā cilvēkam svētīgu augstākā saprāta un redzīguma dāvanu. Dieva atklāsmi saņemam caur lūgšanu” (teiktā pieraksts)”. Kādai savai garīgajai meitai māte Jekaterina rakstīja: “Kad es atdevu savu prātu Kungam, mana sirds kļuva plaša, plaša...”

Read the rest of this post »

Starecs Paīsijs, redzēdams, ka "mūsdienās grēks nācis modē", savās sarunās ar mūkiem un laicīgiem ļaudīm [1], īpaši pasvītrojis nožēlas un grēksūdzes nepieciešamību, bez kā kristietim nav iespējams saņemt grēku piedošanu, bez kā garīgā pieaugsme un svētīta (благодатная) saskarsme ar Dievu nav iespējama. 

Read the rest of this post »

Tabita, 20.03.2009.

Atceroties pagājušā gada 21. martu, iestājas kluss, gaišs saviļņojums, jo tieši šajā dienā mani uzņēma Pareizticības šķirstā. Kā lai neviļņojas?! Un tā nesen Kunga Sagaidīšanas svētkos pēc Dievišķās Liturģijas Jēkabpils Sv. Gara klosterī lēnām soļoju uz Krustpils staciju, sniga sīkām, retām pārsliņām, un bija tāda nesatricināma sajūta, ka eju kopā ar Kristu. Nebija ne noguruma, ne žēluma par to, ka esmu atkal šķīrusies no saviem tuviniekiem. Tāds brīdis, kurā kaut nedaudz apzināti saucu uz Dievu: ko lai Tev pienesu un kā lai Tev pateicos par visu, ko Tu man Savā žēlastībā esi dāvājis?

Read the rest of this post »